«Saule allaž atrod, ko apspīdēt.»
Kāda gan būtu Pasaule, ja Radītājs būtu aizmirsis lietām (un vietām) piešķirt krāsas? Kāds būtu ābols, kura dēļ Ieva un Ādams tiktu padzīti no Ēdenes dārza? Kāds būtu debesu okeāns, pa kuru nepagurstoši slīd mākoņlaivas? Un kādas mākoņlaivas? Cik draudīgs tad izskatītos krokodils? Vai zemene garšotu tāpat? Kādi būtu ar krītu asfaltā ieaustie vārdi? Vai kaktuss spētu tikpat sāpīgi kost? Kā skanētu «Dzeltenās kurpes»? Kā tiktu šķirotas mazgājamās drēbes, īsi pirms nonākšanas baiļu iedvesošajā veļasmašīnas rīklē? Kā atšķirtu labo no ļaunā? Dienu no nakts? Kādas gan būtu etiķetes uz produktiem veikalu plauktos? Un reklāmas televīzijas ekrānos? Kāda būtu jēga no sapņiem? Modes skatēm? Vīstošiem ziediem vāzē?
Melni balts vējš meklētu patvērumu melni balta meža galotnēs. Melni baltas cilvēku ēnas slīdētu gar melni baltiem veikalu skatlogiem, zaglīgi iekšā veroties. Melnā baltumā. Melni balts noslēpums gulētu uz cieši sakniebtām melni baltām lūpām. Melni baltas asaras lītu pāri vaigu bedrītēm. Melni balta prieka. Melni baltu skumju. Melni balta pļava tiektos pretī melni baltām debesīm. Melni baltas saules ieskautām. Melni balts klusums melni baltu patiesību stāsta – par krāsu pilnu pasauli melni baltas nekurienes vidū.
«Ja gribi atrast krāsas, tās ir jāmeklē.»
Bērnu grāmatas ikdienā izmantoju kā šķīdinātāju. Vai antidepresantus. Atbrīvoju sevi no smagām domām un grāmatu lasīšanas blakusparādībām – gar acīm ņirbošām burtu rindām un tajos iekodētām sentencēm. Ikreiz, kad manu bērnu grāmatu skapim pievienojas jauns ģimenes loceklis, absolūtā (un nebaidos šī vārda) skaudībā noelšos. Nu, kā var radīt kaut ko tik skaistu un palikt nesodīts – neapbērts slavinājumu un «lūdzam (nē, pieprasām!) vēl» vārdiem. Iespējams, ja mana bērnība būtu pagājusi pie grāmatu plauktiem, kas pilni krāsu bagātībā mirkstošām, bērniem paredzētām literatūrām, ne vienkārši marijas, bagātie arī raud un čigānu mīlas atreferējumiem, manā dzīvē būtu mazāk vietas drāmai – vairāk grāmatām.
Šoreiz skaudību manī iedegusi Jāņa Rozes apgāda izdoto grāmatu saraksta melni baltais papildinājums – čehu ilustratores Terēzas Sedivas (Tereza Sediva) mākslas darbs trīsdesmit lapaspušu garumā – «Kurmis melni baltā alā» (Mole in a Black and White Hole). Grāmatai ir neparasts vizuālais noformējums, kā arī ilustrāciju radīšanai pielietotā tehnika – linogriezums. Ja Google meklētājs nav tālu, klikšķiniet tajā burtus un meklējiet kaut ko vairāk par šo tehniku. Lai to aprakstītu, nespēju atrast vārdus, tāpēc ieslēdzu savu žargonvārdu ģeneratoru – tas ir kaut kas patiesi kruts!
Jau teju pusotru gadu mūsu mājās ekspluatētākā grāmata bija Lietuviešu rakstnieka Marjus Marcinkeviča un ilustratores Linas Dūdaites nevainojamis duets – Svizis. Reiz jau rakstīju par to, cik spēcīgu iespaidu uz cilvēkiem šis duets atstāj. Gluži kā savulaik Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Rassell un Sabīne Berezina. Dēls pat atteicās no cūkgaļas (un joprojām nav pieteicies atpakaļ). Taču šobrīd pavisam noteikti varu teikt, ka kurmis no melni baltās alas ir potenciāls drauds Sviža laišanai pensijā.
Melnā (un baltā) šajā nelielajā grāmatiņā ir daudz, taču kopīgiem spēkiem, šķirot lapaspusi no lapaspuses uz lapaspusi, iespējams atrast vēl nepieredzētu, košu un krāsām pārpilnu pasauli.
«Dzīve nav melnbalta un vientuļa.»
Grāmatas «Kurmis melni baltā alā» vēstījums tik precīzi trāpa visvārīgākajā vietā – kā Parīda izšautā bulta, kas meklē (un atrod) Ahileja papēdi. Tajā ikviens var sekot līdzi bailīga kurmja vienmuļajai dzīvei alā, dziļi zem zemes, kurā vienīgais gaismas stars ir kurmja koši sārtais draugs – Kroņlukturis (kas ne visai attāli atgādina kādu krustziežu dzimtas pārstāvi). Viss pārējais, ko kurmis pazīst, ir viena vienīga melna tumsa, kuru sedz bagātīgas augsnes virskārtas griesti. Lai arī kā kurmis necenstos būt drosmīgs, bailes vienmēr ņem virsroku, un par to, kas notiek ārpus, kurmim nekad nav bijusi ne jausma. Tik vien, cik Kroņluktura stāstītās pasakas un teikas par māju jumtiem, kas, saules apspīdēti, atmirdz dažādās krāsās, un mēness flirtu ar sauli, kad tie satiekas, lai debesjumā mainītos lomām. Lai cik labs stāstnieks nebūtu Kroņlukturis, nekas nespēj kļūt par pamudinājumu kurmja ceļojumam ārā no melni baltās alas. Taču kādu dienu viss mainās – lai atrastu savu pazudušo draugu, jāsaņem drosme un jāpalūkojas ārpus.
Ejot roku rokā ar mūsdienu tendencēm, šeit noteikti būtu jāseko tekstam: «…un jūs neticēsiet, kas notika pēc tam» un apšaubāmai saitei, kurai, ceļojot līdzi, datora/telefona ekrānos uzņirb kāju pretsēnīšu ziedes reklāma, kurai nav iespējams atrast izslēgšanas funkciju, taču ne šoreiz. Ne šoreiz.
Lasiet par «Kurmi melni baltā alā». Lasiet bērniem un ļaujiet, lai viņi lasa. Velk ārā no grāmatas lapaspusēm vārdus un sēj dziļi zemapziņas apcirkņos.
Pārstāsim dzīvot kā kurmji savās alās. Cieši noslēgti no ārpasaules. Iziesim no savas mākslīgi radītās («Latvijas Sarkanajā grāmatā» sauktas arī par «komforta zonu») pasaules. Izkāpsim no saviem viedajiem aparātiem, kuros paiet minūtes un stundas, dienas un mēneši, ar pirkstu ritinot lietojumprogrammu paklājus. Šurpu turpu. Pārstāsim pasauli skatīt tikai visu nokrāsu melnajos un baltajos toņos. Būsim drosmīgi!
Ļausimies dzīves atklāšanai! Ļausimies krāsām! Ļausimies brīnumu pilnai pasaulei!
No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
«Tās nebija tikai krāsas, tā bija brīnumiem pilna pasaule.»
Atbildēt