«Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne»
Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar melnzemi notraipījis bērns, līdz sirds (un plaušu) dziļumiem izjusti izvīterojot savu «mammu, mammu, skaties, skaties…» āriju). Es neaizraujos ar draudzībām. Pārāk ilgstoša cilvēku klātbūtne izraisa alerģisku reakciju (zemesrieksti un kukaiņu kodieni pienes padzerties). Niezi zem ādas. Taču nekad agrāk neesmu šīs alkas pēc vientulības skatījusi no citas daudzskaldņa šķautnes. No tās šķautnes, kurā vientulība ir pašaizsardzības veids. Līdzīgi kā karatē paņēmieni vai piparu gāzes baloniņš, tā ap pusnakti, neapgaismotu ielu rajonā. Šis «mājas, ziepes, divi metri» gads ir bijis pateicīgs tam, lai sakārotu (un pakārtotu) sava prāta plauktus. Veiktu kosmētisko remontu apziņas gaiteņos. Sargposteņos. Pārkārtotu prioritātes. «Iztīrītu datni un iztukšotu grozu.» Pārgrieztu nabassaiti ar to – pārliecību, ka vientulību izvēlos tāpēc, ka tāda vienkārši esmu. Viena aktiera izrāde. Taču, lai arī cik neieinteresētu un nocietinātu seju es rādītu, tas nekādā veidā nespēj mainīt patiesības rūgto dvašu – liekot uz mēles klasikas meistaru vārdus – cilvēki nav vientuļas salas.
«Gadu gaitā sirds pamazām rūdās, līdz kļūst cieta kā apdedzināts māla trauks… un tad no kāda trieciena vienā mirklī pāršķeļas uz pusēm.»
Ar mani ir atgadījies pavasaris. Prāts nepārtraukti šķērso grāmatu varoņu stāstu robežas, patveras ziedošo koku zaros. Izšķiļas plēsīgo putnu ligzdās. Pirksti smagi kā silikāta ķieģeļi. Triecas pret kompjūtera taustiņiem, izšķīdina sakāmo (un rakstāmo) uz visām debespusēm kā balinātājs no zemākajiem veikala plauktiem. Tāpēc jāatzīstas, ka eju pret sevis pārstāvošo reliģiju, pēdējā laikā izvēloties pirksta biezuma lasāmvielu, vai tādu literatūru, kurai nav nepieciešams pieslēgt visus bioloģiski un klīniski apstiprinātos maņas orgānus. Vienā no tādām literatūras meklējumu kūrēm, uzdūros itāļu rakstnieces Federīkas Bosko (Federica Bosco) romānam «Reiz mēs atkal tiksimies» (Ci vediamo un giorno di questi). Lasot virtuālajā grāmatu plauktā (Goodreads) atstātās atsauksmes par šo romānu, roka pati neviļus sniedzas pēc dezinfekcijas līdzekļa – puņķi un asaras, kuras tur atstājuši lasītāji visā pasaulē, šodienas pasaulē šķiet mazliet antisanitāri. Liela daļa, sīkāk nepaskaidrojot, sola atsauksmju sadaļā atgriezties nedaudz vēlāk, kad viss būs izraudāts un nepieciešamais ūdens daudzums normālai ķermeņa funkcionēšanai atkal atjaunots. Ja man būtu ūsas, es tajās toreiz būtu pasmaidījusi. Pāris klikšķi un jau, cieši sagrābusi «Reiz mēs atkal tiksimies» savās plānajās plaukstās (paldies introvertu gadsimtam), atradu sevi nostājušos pašas frontes līnijas priekšā, tulkotājas Tamāras Lisekas priekšvārdā. Tajā pati tulkotāja norāda, ka pārnest latviešu valodā šo Federīkas Bosko darbu, kurš, salīdzinot ar iepriekš tulkoto («Mīlestības patiesā nozīme»), gājis kā plašumā, tā dziļumā, sagādājis patiesu baudu. Pēc pāris mirkļiem jau pati mirku puņķos un asarās, par kurām iepriekš būtu pasmaidījusi. Ja vien man būtu ūsu…
«Vidusceļa patiesībā nav. Vidusceļš – tas ir utopisks, varētu sacīt, budisma jēdziens, jo īstenība arvien ir vai nu šāda, vai tāda: cilvēks ir vai nu uzvarētājs, vai zaudētājs, svētais vai nelietis, bara vadonis vai paklausīga aita.»
«Reiz mēs atkal tiksimies» ir romāns, kurš lasītājiem paver iespēju sapīties divos, pilnīgi atšķirīgos – «kā baltie un krāsainie veļas gabali grozā», sieviešu draudzības pavedienos. Romāna balss pieder Ludovīkai – sievietei, kura vienmēr jutusies tā, it kā dzīvi vērotu no malas. Kā līdzjutēja tribīnēs. Turpretī viņas labākās draudzenes Katerīnas «prāta sliežu ceļi nepazīst strupceļus». Ideju vilcieniem pastāvīgi sasniedzot galastaciju, Kate traucas cauri dzīvei par spīti darvas upēm, kuras nākas šķērsot, jo, zinot, ka blakus ir tāds cilvēks kā Ludo, ir sajūta, ka neiespējami zaudēt līdzsvaru. Abu draudzība ir kā tik tikko no mikroviļņu krāsns izvilkts popkorns. Verdošs tvaiks brīdinoši ceļas no tūtas, viegli skarot sejas ādu, bet nepārvaramā vēlme just grauzdējuma garšu uz mēles, ir spēcīgāka par ilgām atturēties, nepieļaujot kļūdas. Apdedzinoties. Un tā kādu dienu abām uzbrūk vēl iepriekš neiepazītu ciešanu ēnas, kas liek draudzenēm uz brīdi nolikt uz pauzes. Dzīvi. Ludo jāatšķetina Kates pagātnes vētru plosītie notikumi. Jātiek klāt noslēpumu kodolam. Jāveic smalku aprēķinu kļūdu labojums, pirms izkrist esības eksāmenā.
«Pārfrāzējot Darvina teoriju, – izdzīvo nevis stiprākā, bet nelietīgākā suga.»
Rakstniecei Federīkai Bosko piemīt spēja ar vienkāršiem (cilvēciskiem (un brīžiem pat ļoti humoristiskiem)) līdzekļiem panākt lasītāja uzticību. Ieraut notikumu vērpetēs tā, lai nevienā brīdī nerastos šaubas par to, vai tas, kas šobrīd notiek, patiešām notiek. Līdztekus neviltotai draudzībai, rakstniece atklāj arī varmācīgu, psiholoģiski terorizējošu attiecību neglītos sejas vaibstus, liekot starp lasītāju un stāstu iezagties «neizturami ilgam, mokošam, spriedzes pilnam klusumam kā tad, kad gaidi sitienu; tas kavējas, bet tu tikmēr gaidi, sarāvies, gatavs to atvairīt, nezinādams, no kuras puses tas nāks.» Bērnu un vecāku attiecības. Bezgalīgo vientulību, kas iezogas, kad neprotam pateikt to, ko jūtam. Un ticības meklēšanu cilvēkos, par spīti tam, ka «dzīvniekam, kas vienreiz jau iekodis, nekad vairs negribas īsti uzticēties». Iemācāmies atvērt acis un paskatīties uz sevi no malas – «mums šķiet, ka laika ir daudz, ka varam to tērēt bez jēgas», tomēr romāna galvenās varones iznes Federīkas Bosko galveno domu – šī diena, šī pati diena, kurā lasi šo emuāra ierakstu, noskalo ar melnu tēju vai baltu kafiju, šī diena, kurā pļausi zāli, motora zuzoņai ieaijājot miegā zem upeņu krūma zvilnošo kaķi, šī diena, kad mizosi kartupeļus biešu zupai, vai stundām, dažādās neiespējamās jogas pozās, mēģināsi aizdarīt trīs izmērus par mazu džinsu bikšu pogu (bet nepūlies, tās visticamāk tā pat jau sen izgājušas no (Rīgas) modes), var būt pēdējā. Meklēt sevī vairāk labo vārdu. Vairāk labo darbu. Jo sliktā jau tā ir tik daudz.
«Kad cilvēks reiz ir izdarījis kādu izvēli, tai seko nākamās, un tad atpakaļceļa vairs nav.»
Reizēm mēs aizmirstam, ka dzīve nav nekāda Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā tabula. Cilvēki nav zelts. Un sudrabs ne tik. Dzīve nav tikai bēdu ieleja, kurā esam ietriekti, lai ciestu bezdievīgas mokas. Viss ir daudz vienkāršāk. Pat vienkāršāk kā «melnbaltās neoreālisma filmās». Aiz katra stūra, meklējot sarežģījumus un pierādījumus tam, ka nav jēgas tiekties pēc sapņu piepildījuma, mēs palaižam garām pašu būtiskāko – iespēju būt šeit un tagad. Piedalīties dzīvē. Mūsu atmiņas ir īsas (bet mums tomēr pietiek drosmes smieties par zelta zivtiņām) un visticamāk brīdī, kad peles kursors nodevīgi klikšķinās uz «publicēt» pogas, arī es visu iepriekš minēto, pravietisko īstenības aktu būšu izdzēsusi no savu atmiņu cietā diska. Taču tagad gribas noticēt, ka viss ir iespējams…
un reiz mēs atkal tiksimies…
No itāļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019
«Tu man iemācīji, kas ir mīlestība, kā arī to, ka dzīve ir jādzīvo, nevis jāglabā skapī.»
Atbildēt