Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. Un iesēžas pašizolācijas klēpja dzīlēs. Ēd tunčmaizi ar sīpoliem. Uzdzer kafiju bez cukura. Atpūta pēc atpūtas.
Gaisā virmo vārdi. Komati. Punkti. Teikumu kalni, ezeri un upes. Pirmais saldējums. Pēdas, kuras grib izrauties no starpsezonas zābaku un zeķu ieslodzījuma. Saule, kas liek sažmiegt acis kaukāzietī. Visas ziemā nenotikušās vētras. Slinkums. Nosēdinātas baterijas. Iesāktās un neizlasītās grāmatas.
Joprojām.
Pavasara gaidīšanas frontē bez pārmaiņām.
Marts paspēja būt lasāmgabaliem bagāts. Vairāki kvadrātkilometri dzejas. Un pārējās «grāmatas, līdz kurām jāizaug
vai jāpakāpjas uz ķeblīša, lai varētu aizsniegt». Jaunas draudzības. Jaunas grāmatmīlestības. Šajā mēnesī izlasītas apaļas desmit grāmatas. Ar savu skatījumu uz trijām no tām jau uz savas emuāra sienas dalījos iepriekš. Tā, piemēram, pastāstīju par savu šķirstīšanas (un pāršķirstīšanas) atkarību, kuru izraisījusi teju tik tikko Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā Dītera Bēges un Bernda Melka-Tasela bilžu grāmatas «Mēs — cilvēki», igauņu izdevniecības Helios nule grāmatu veikalu plauktos nonākušo rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas satricinošo, skarbu diskusiju raisošo debijas romānu «Mana tumšā Vanesa» un izdevniecības Latvijas Mediji lolojumu, vecāku veselā saprāta pašsaglabāšanās rokasgrāmatu «Montesori mazulis», kurā Montesori pasniedzēja Simona Deivisa pavisam, pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Taču šis mēnešieraksts, kā jau ierasts, top pateicoties grāmatām, kuras līdz galvenajai sienai dažādu iemeslu (visticamāk, laika un kafijas trūkuma organismā) dēļ nav nonākušas:
- Katrīna Rudzīte «Ērti pārnēsājami spārni»
- Toms Treibergs «Biezoknis»
- Aija Bley «8. b klase»
- Amanda Aizpuriete «Pirms izvākšanās»
- Alesandro Bariko «Zīds»
- Anna Gavalda «35 kilogrami cerības»
- Juris Kronbergs «Rudens mani raksta»
Šobrīd manā dienaskārtībā ir Emmas Hīlijas (Emma Healey) debijas romāns «Elizabete ir pazudusi» (Elizabeth is Missing), kuru 2018. gadā izdevis Jāņa Rozes apgāds. Šī grāmata jau sen bija manā lasāmo grāmatu sarakstā, taču atliku to līdz pēdējam, jo jau doma vien par to lika manī atdzīvoties emocijām, kas truli belza pa pieres vietu. Tomēr pēc raidieraksta «Piedzīvot lappuses» noklausīšanās, kur vienā no jaunākajām sērijām šī grāmata tika pieminēta, sapratu, ka atlikt to ilgāk vairs nav vērts. Romānā «Elizabete ir pazudusi» viss aizmirstais lēnām tiek atšķetināts, kā mati, kurus vējš sasējis mezglos, pa vienam vien vaļā raisa maigas rokas. Tas atklāj baisas detaļas demences skarta cilvēka ikdienā. Tik smalki un precīzi, ka liek man atkal un atkal atgriezties dienās, kuras tik ļoti gribu aizmirst… bet par to pastāstīšu nākamreiz.
Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
TIEKAMIES APRĪLĪ!
Katrīna Rudzīte
«Ērti pārnēsājami spārni»
«reizēm es domāju nez vari arī es
kādam esmu tāds cilvēks
(…)
kāds par kuru aizgūtnēm sapņo»
Pierakstos stāv rakstīts: «Rudzīte – ne mīlestība no pirmā acu uzmetiena». Un tad es atcerējos to saraukto pieri. Tās grumbas, šķita, tūlīt aprīs katru aiz melnajiem vākiem slēpto vārdu, lai tikai manām acīm tie nebūtu jāredz. Es atkal, salasījusies visas četru un piecu zvaigžņu atsauksmes, biju metusies virsū dzejas krājumam, aplam domājot, ka tas mani aizraus jau no pirmajām lapaspusēm. Atņems elpu. Liks pietvīkt vaigiem. Es tālāk nemocījos. Noliku «Ērti pārnēsājamos spārnus» un domas nost. Lai izvēdinās. Pēcāk ņēmu un darīju domas no jauna. Un dzeju. Un jūs ziniet? Pati dzejniece min, ka: «ir grāmatas līdz kurām jāizaug
vai jāpakāpjas uz ķeblīša lai varētu aizsniegt
spožās skarainās skumjas». Tā arī bija. Man vajadzēja pāris stundas, lai izaugtu un aizsniegtu to, kas iepriekš šķita neaizsniedzams.
«ja tu lasi šo dzejoli
es esmu apmaldījusies labirintā»
Rudzīte ievilka mani savos dzejoļos. Pavisam lēzeni. Saldi. Kā gadatirgū, stāvot pie cukurvates aparāta, un gaidot, kad onkulis kovbojcepurē uztīs uz kociņa lipīgo mantu, es gaidīju, kā attīstīsies dzejnieces uzmācība, liekot man atķeksēt un pierakstos pārrakstīt rindkopu pēc rindkopas. Tad es atcerējos visus savus nepabeigtos dzejoļus un nokaunējos.
Vārdi izpulsēja no krājuma lapām un uzpulsēja uz maniem pierakstiem. Aizņemot rūtiņu pēc rūtiņas. Tik spēcīgi sitas šīs dzejas sirds.
«Ērti pārnēsājami spārni» ir pelnījuši, lai tos lasa un pārlasa.
Taču vispirms apsolīju sev «iznest miskasti un pabeigt (vismaz vienu) dzejoli»
«tev iekšā ir neglīts pušums izskatās pēc kā tāda ko spēji ietriecoties ķermenī
varētu būt ieplēsis ass objekts
varbūt no liela augstuma krītoša dzīve»
(Izdevējs: Neputns, 2020)
⭐⭐⭐⭐
«Gaisma aiziet kā ārsts,
tikko pateicis sliktas ziņas.»
Man patīk dzejas atklāšana. Un atklāšanās. Man patīk atrast jaunus pieturpunktus. Jaunus grābekļus (lāpstas un kapļus), uz kuriem uzkāpt. Un no kuriem nokāpt. Man patīk sāpes, kuras izdala dzeja. Zīžu tās negausīgi kā zīdainis krūti. Pieņemos svarā. Augu garumā. Pēc ikmēneša apskates daktere saka: «Tu esi dūšīgs bērns. Turpini ēst dzeju vismaz četras reizes dienā. Un neaizmirsti par D vitamīnu.» Un es ēdu (un par D vitamīnu neaizmirstu).
Tā pa kumosam es tikko izēdu veselu katlu ar dzejnieka Toma Treiberga burtu zupu. Strēbu veselām karotēm to lielo laimi būt šeit un tagad, un baudīt tādu dzeju.
«Es vēl arvien atceros tavu smaržu.
Un tā man sāp
kā nozāģēti pirksti
uz šķūnītī uzkonstruēta
lentzāģa.»
Treiberga «Biezoknim» lavījos cauri pamazām. Dienu no dienas rausos cauri vārdu džungļiem. Zīmēju un atzīmēju. Izrakstīju. Pierakstīju. Pratos neapčurāties no prieka par «Biezokņa» vizuālo noformējumu. Tas piesēja acis katrā atšķirtajā lapaspusē, liekot uzkavēties atvērumā pāris mirkļus ilgāk. Māksliniece Evija Pintāne nozaga manu laiku, un par to es viņai dodu visas Goodreads zvaigznes.
«Vienīgie, kuri atceras
un saglabā
visu cilvēku piedzīvoto,
ir koki.»
«Biezoknis» ir lielisks dzejas krājums. Pa puzles gabaliņiem kopā liekams. Līdz piedzimst vesela dzejoļu ģimene. Liela un laimīga. Vienā rindā stājas. Pēc augumiem. Emocionālā satricinājuma. Patiesībām un nepatiesībām. Sevis atrašanas. Un atkalpazaudēšanas. Cilvēki smaidīgi. Cilvēki skābi. Cilvēki zibenssperti. Sapnī priecīgi cilvēki. Tādi, kam iekšā sāp, cilvēki. Savādāki. Citādāki. Tādi paši.
«Vairāk par visu es vēlējos viņu noguldīt sūnās
un teikt: «Šī būs tā vieta, kur neviens
tev nedarīs pāri.»
Lasiet Treibergu! Lasiet «Biezokni»! Lasiet un rakstiet man uz elektroniskā pasta kasti, kā jums patika! Tā arī rakstiet: «Arta, kā jums patika!»
(Izdevējs: Neputns, 2019)
⭐⭐⭐⭐⭐
«Manī vispār nav nekā īpaša. Ja nu vienīgi pastāvīgi gruzdošā nelaimīguma sajūta, kas pārņem kā tādas neizskaidrojamas ilgas, Piemēram, es raudu par to, ka nekad neredzēšu Parīzi, jo nekad mūžā mani uz turieni neviens nelaidīs. Par to, ka esmu nelaimīgi iemīlējusies Mārī Liepā, bet viņš ir slavens baletdejotājs un mēs nekad nesatiksimies.»
Esmu dusmīga. Tā nopietni. Pūšu dūmus pa nāsīm kā satracināts trīsgalvu pūķis. Gruzdu no iekšienes par neizdzīvotām, aiz astes nenotvertām sajūtām. Tāds tukšums. Tāds izsalkums. Kaut ko tādu var aizpildīt tikai ar šokolādes kūkas gabalu, slīkstošu baltas kafijas okeāna.
«Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums.»
Dienasgrāmatas formātā veidotā «8. b klase» autore Aija Bley pasmejas par lasītāju. Raksta raiti. Raksta saistoši. Raksta tā, ka jādomā, kāpēc grāmatai pievienota grāmatzīme, ja teksts tiek apēsts (lasīt: negausīgi norīts) pāris mirkļos, neatstājot aiz sevis pat pārpalikušu pieturzīmi. Bet stāsti (dienasgrāmatas ieraksti) par izlaiduma klases gadu beidzas, šķiet, nemaz tā īsti nesākušies. Brīdī, kad vēstījums uzņem apgriezienus, palielinot jaudu pie katras pāršķirtās lapaspuses, tas pārtrūkst. Noslāpst. Izbeidzas. Kā motors, kuru pretī nav gatavi ņemt pat vīri no šrota. Noskalojams podā «8.b klases» milzu potenciāls, jo mazuma piegarša ir vienkārši neaprakstāmi kaitinoša.
«Atpakaļceļā no Maskavas braucām ar lēno vilcienu, kas piecos no rīta pietur Salaspilī. Kamēr es guļu, Naglis meitenes pieķer guļot vienā kupejā ar puišiem. Viņš mūs visas pamodina, kaunina un liek atnes izziņu no ginekologa.»
Noteikti gribu lasīt Aiju Bley vēl un vēl. Bet apjomīgākā formātā. Šī bija tāda pirkstu aplaizīšana. Un viss.
Taču vizuālais noformējums ir vienkārši perfekts. Izcils atpakaļmetiens Padomju Savienībā (es gan tur neesmu bijusi, bet uz brīdi man tika uzburta sajūta, ka nāku tieši no turienes).
P.S. Grāmatas eksemplāru aizņēmos no Kuldīgas Galvenās bibliotēkas. Un tieši tajās piecpadsmit minūtēs, kurās to atstāju uz automašīnas priekšējā paneļa, lai aizietu līdz veikalam nopirkt bērniem šokolādes pienu un cūkgaļas karbonādi bez kaula, vīrs to paspēja izlasīt. Un brīdī, kad sēdos mašīnā, vienā elpas vilcienā man izstāstīja visu «8. b klases» sižetu. Es gribēju viņu piekaut, bet man vajadzēja kādu, kurš vakariņām izklapēs karbonādi.
(Izdevējs: On the Road, 2020)
⭐⭐⭐⭐
Amanda Aizpuriete
«Pirms izvākšanās»
«ir tādas naktis
kurām nekad nebūtu vajadzējis notikt»
Dzīve ir «viena pelēka ziema ar nebūtiskiem krāsu traipiem pa vidu». Mežonīgs kliedziens. Rituāls. Pilsētas, kas pieradina baložus un sirdis. Iekausē asfaltā. Negaisa naktis iekausē. Murgus un no konteksta izrautas frāzes. Iekausē.
Amanda Aizpuriete ir šamane. Lasot dzejnieces dzejas krājumu «Pirms izvākšanās», lasītājs piedalās pagāniskos svētkos, kuros katrs vārds dārd kā bungas. Kā zibeņi. Skaidru debesu šķelti.
Neiztulkojamas ilgas. Iznīcinošas sāpes. Meli un patiesības. Varbūtības.
«nerimstas tikai putni
viņu dziesmas joprojām ir dienišķais karalauks»
«Pirms izvākšanās» aizkustina. Tas ir pilns dzīves. Pilns nāves. Pilns spožuma, kas izbalē. Pilns sīku taciņu, kas aizved nekurienē. Atsauc atpakaļ. Atsauc citurienē, kur diemžēl (vai par laimi) neesam citi. Esam. Tie. Paši. Esam Aizpurietes izrakstīti. Uz «bezmiega šosejām» notriekti lopi. Ķieģeļi, «no kuriem uzmūrēts laiks». Esam.
Vārdi dārd kā bungas. Kā bēgošas kājas. Dārd. Vārdi bēg uz citurieni. Citur, kur neesam citi.
«nepamatota dzīves lietošana ir kaitīga veselībai
uzglabājiet dzīvi bērniem nepieejamā vietā
ja esat pārdozējis – zvaniet
līdz telefons izslīd no aukstajiem pirkstiem»
Mirdzošām acīm. Remdenā balsī. Pavisam tuvu. Un tālu. Aizpuriete uzrunā. Izrunā dvēseli. Izrunā elpu. Izrunā «skumības okeānus». Sausus. Sapņus. Pieskārienus.
Vārdi slīd kā titri pēc «oskarotas» filmas beigām.
Pēc visa beigām.
«Pirms izvākšanās beigām».
Bauda maņām.
(Izdevējs: Neputns, 2020)
⭐⭐⭐⭐
«…viņš bija no tiem ļaudīm, kam patīk vērot savu dzīvi, uzskatot par veltām un muļķīgām iedomas, ka to vajadzētu dzīvot.»
Saules stari laužas iekšā pa tikko atvērtā loga arku, cenšoties noskūpstīt visu, kas nav noslīcis ēnu okeānā. Atstāj savus lūpu nospiedumus uz dīvāna roku balsta, kafijas galdiņa kājas, krāsu izbalējušām sienu mugurām, kafijas krūzes porcelāna ādas. Aizsit elpu. Aizsit vārdus. Darbības. Aritmētiski progresējošas. Skatos šo «neizskaidrojamo un gaistošo izrādi». It kā šī klusēšana, šī aizrautīgā klusēšana spētu mainīt lietu kārtību manā galvā. It kā tajā pēkšņi varētu atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Bet man vajag atbildi tikai uz vienu. «Kam tā domāta?» Kam domāta dzīve?
Bet tie jau ir divi.
«Tās ir tik dīvainas sāpes.
Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»
Pirmo reizi ar itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) daiļradi iepazinos, lasot romānu «Jaunā līgava» (La Sposa giovane). Toreiz atzinu sev, ka tā man ir ļoti īpaša grāmata, jo bija pirmā, kuru pēc ilgas lasīšanas pauzes vienā mirklī biju izrāvusi sausu. Tā bija grāmata, kura manī atgrieza lasītprieku un mīlestību. Apgāda Zvaigzne ABC paspārnē nule iznākusi jauna rakstnieka grāmata «Tūkstoš deviņsimt» (Novecento), taču, pirms ķerties klāt šī stāsta lapaspušu šķetināšanai, nolēmu ielūkoties tajā, ko vēl latviešu lasītājiem piedāvā Bariko. Tā manā grāmatu plauktā nonāca «Zīds» (Seta).
«Putni lēni lidinājās, laizdamies te augstāk, te zemāk, kā gribēdami ar savu spārnu vēdām izdzēst debesis.»
Ir neiespējami aprakstīt to, ko Bariko dara ar lasītāju. Mēs esam trauslas būtnes rakstnieka rokās. Zīdtārpiņi. Ir sajūta, ka visi vārdi, kas plūst pār Bariko lūpām un ieaužas papīra dzīslās, izrakstot varoņu likteņus, patiesībā ir mūsu. Pārrakstīti. Izdzēsti. Uzrakstīti. Norakstīti. Likteņi. Mūsu. «Rīsa papīra» un «melnas tintes» radīti. Romāns «Zīds» vēsta par kādu tirgotāju, kurš dodas ceļā uz Japānu, lai iegādātos zīdtārpiņus, taču tur sastaptās «mēmās un mūžību tālās acis» vīrieti apbur. Tās pārņem kā sērga. Tās iekvēlina kārdinājumu atgriezties. Atkal un atkal atgriezties un noraudzīties tajā, kam nekad nebūs lemts piepildīties. «Zīds» ir apsēstība. Dzīšanās pēc nezināmā. Uzmācīgas domas par nepiedzīvoto. Neizdzīvoto. «Nepārejošs nelaimīgums». «Zīds» ir lirisks ceļojums, kuru visu lasīšanas laiku bail izlaist no pirkstiem. Un, kad aizver grāmatas vākus, šķiet, ar tevi noticis viss.
Alesandro Bariko ir meistars visā, ko raksta. Šī ir otrā reize, kad par to pārliecinos.
Tagad sēžu. Kūpinu jau trešo kafijas krūzi šodien un ar nepacietību gaidu nākamās. Pārliecības.
«…viņš pievērsās tam, kas bija palicis pāri no viņa dzīves, un atsāka to rūpīgi kopt nesatricināmā ietiepībā kā dārznieks, kas pēc vētras nakts atsāk darbu izpostītā dārzā.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
⭐⭐⭐⭐
Anna Gavalda
«35 kilogrami cerības»
«Drāmas nomaina nākamais pārbaudījums – mājasdarbi. Ja man palīdz mamma, viņa allaž izplūst asarās. Savukārt, ja palīdz paps, asarās izplūstu es.»
Bērni esot laime. Bet, ja es aizeju gulēt četros no rīta un jau precīzi, kā pulkstenis, septiņos trīsdesmit mani modina bērns, es sāku apšaubīt šo laimes definīciju. Lēni sutinu jau piekto šīs dienas kafijas krūzi. Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit. Pa virsu uzkožu «35 kilogramus cerību», un prātoju par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Varēju atstāt vaļā bikšupriekšu un saaukstēties.
«Daudz vieglāk ir būt nelaimīgam nekā laimīgam.»
Līdz šim franču rakstniece Anna Gavalda man bijusi sveša. Neatpazīstu viņas rokrakstu. Neatpazīstu viņas balsi, kas pieskandina lapaspušu sienas. Ar smiekliem un klusinātām skumjām. Neatpazītu pat sejas vaibstus, ja kādreiz Elizejas laukos mēs paietu viena otrai garām. Visticamāk, arī viņa manus ne. Taču vēlējos to mainīt un bibliotēkas ķešā ieliku «35 kilogramus cerības» (35 kilos d’espoir). Tas ir stāsts par zēnu, kuram galva ir kā caurduris, «toties viņam ir liela sirds un zelta rokas». Vēl viņam ir ārsta slēdziens par apgrūtinātām koncentrēšanās spējām un Leontētis – vectēvs, kura būcenītis ir visa zēna dzīve un patvērums. Tā ir vieta, kur iederēties. Vieta, kur viss nesaprotamais un neizdarāmais kļūst saprotams un izdarāms. Tāds ir Greguārs – šīs grāmatas galvenais varonis.
«Protams, ka ir daudz vieglāk iegalvot sev, ka esi stulbs. Tas ir lielisks aizbildinājums, lai neko nedarītu!»
Šajā nelielajā stāstā autore iekodējusi burvīgu atziņu – proti, dzīvi neveido tikai atzīmes dienasgrāmatā, iepretim mācību priekšmetu sarakstam. Lielāka nozīme dzīvē ir motivācijai un spējai panākt lietu virzību. Mēs varam būt draņķīgi matemātiķi, bet lieliski pārvaldīt valodas. Varam apmaldīties Pasaules Atlanta lapaspusēs, bet spēt atrast pareizo virzienu Piena Ceļa galaktikā. Neiztaisīsim no sevis (un saviem bērniem) to, kas mēs neesam, bet attīstīsim talantu, kas bezdarbībā nīkst mūsos.
«35 kilogrami cerības» ir īss stāsts ar garu atziņu sarakstu.
«Ienākot šajā sērkociņu kastes lieluma būrītī, es paplešu nāsis un dziļi ievelku elpu. Tā smaržo mana laime – pēc vecas smēreļļas, elektriskā radiatora, metinātāja, koka līmes, tabakas un vēl daudz kā cita. Tā ir neatkārtojama smarža. Esmu pat sev nosolījies, ka viendien to destilēšu un radīšu smaržas ar nosaukumu «Būcenīša smaržūdens», lai varētu to ieelpot ik reizi, kad dzīve būs man nodarījusi pāri.»
(No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Izdevējs: Atēna, 2008)
⭐⭐⭐
Juris Kronbergs
«Rudens mani raksta»
«un laiks virina dienas kā durvis
un es virinu laiku»
Rudens un pavasaris. Divi milži, kurus šķir vasaras saldme un ziemas gausība. 28. marts. Situācija ģimenē (lasīt: bērna iemidzināšana ratos) mani izspiedusi uz balkona. Lasīt Kronbergu. Un rudeni. Ass vējš aplaiza pirkstu galus. Un iekož. Neremdināma apetīte tādam vējam. Pluina lapas uz visām pusēm. Tāpat kā «galotnes / liecas kad vēji pavēl». Izpluinīs vārdus no lappusēm ārā. Garām aizzib «niezēt», «plauksta», «auksta», «palikuši» vārdi. Tiem pa pēdām seko «kā filmā», «lēnām atbrīvojas», «labs prāts». Tagad eju rindiņām pāri, skatos, vai tie visi vēl ierindās. Ir!
Klau, bet, ja mums nebūtu sliktu laikapstākļu, laba dzeja paliktu neuzrakstīta, pareizi? Pareizi!
Tāpēc palīdzu vējam un smalkam lietum kausēt vārdu pēc vārda.
«Vai dzeja var pasauli padarīt
Par nedaudz labāku vietu?»
Dzejnieku Juri Kronbergu un krājumu «Rudens mani raksta» atklāju kā Kolumbs Ameriku – veselu kontinentu, pilnu dzīvības, bet man nebija par to ne mazākās jausmas. Ekspektācijas par šo grāmatu audzēju lielas kopš brīža, kad to pasūtīju bibliotēkā. Audzēju lielas. Kā blokmājas. Vienu pie otras. Vienu pēc otras. Un ne brīdi nebiju vīlusies, kad vārdi, vēja mudināti, apaļiem vēderiem vēlās ārā no grāmatas vākiem. Deldēju tos ar pirkstu nospiedumiem. Un katrs no tiem pazūd «kā maizes drupača / rudens lapu paklājā». Tas, ka «Rudens mani raksta» pie manis atnāca pavasarī, tikai apstiprināja faktu, ka rudens nav atcelts nevienā gadalaikā. Dzeja nav atcelta nevienā gadalaikā. Rudens (un dzeja) ir mana iekšējā sajūta.
«Varbūt visa dzīve
ir traucējoša šalkoņa»
Dzeja vienmēr kaut ko grib pateikt. Tāpēc ir tik svarīgi klausīties. Un redzēt. Arī caur acīm runā dzeja. Ne tikai čukst ausī «kā dziesma / mirkli pirms tā atstāj lūpas». Es iemīlējos Kronberga vārdos. Iemīlēju tukšos logus, tukšo pilsētu ielu, tukšo cilvēku mājokļos. Iemīlēju rudens nagu ielaišanu ādā. Iemīlēju rudeni, pelēku kā nagla, smagu kā zilonis. Iemīlēju īso ieelpu pirms vispārīgās rudens meklēšanas dienas, kad pirmais sniegs atņem rudenim karaļa statusu.
Bet tas nekas. Rudens jau paliek. Un dzeja paliek. Tā ir iekšējā sajūta.
Lasiet šo skaisto dzeju un –
«atbrīvo mani no ziemas»
(Izdevējs: Valters un Rapa, 2005)
⭐⭐⭐⭐⭐
Atbildēt