“Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs.
Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest…
Ja nu vienīgi uz Mēnesi.”
Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad visa dzīve jāsabāž vienā kuļķenē? Jāsaliec dziļas ilgas deviņos līkumos un jāmēģina aizbāzt aiz vilnas zeķu kodīgās muguras, ja nu kādreiz noder. Kaut vai nemiera un skumju atjaukšanai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāsaka ardievas mājām? Siltajai gultas iedobei, kas dzimusi no valšķīga un lipīga kā medus miega smaguma, grīdai, kas padevīgi nospēlē čīkstīgu soļu simfoniju pēc katra pēdas pieskāriena, sienām, kurām atdoti skanīgākie smiekli un sirsnīgākās sarunas, kas no pusdienu un vakariņu galda aizceļojušas, meklējot jaunu patvērumu. Ardievas gaismai un glaimīgi sveicieni tumsai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāaizmirst radinieku un draugu sejas pantu rindiņas? Jāaizmirst dzidrie acu okeāni, kas slēpjas zem uzacu mūžamežiem, jāaizmirst deguna paugurs un tā tumšie atvari, caur kuriem onkuļi un tantes izpūš tabakas dūmus, bet bērni ieelpo rūgtās šokolādes aromātu. Jāaizmirst lūpu krokas, kuras kā jūras viļņi sitas viena pret otru, skalojot vārdus krastā. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jādodas vienvirziena ceļojumā, kura laikā jātiecas nokratīt no ādas nost nolemtības un bezcerības glāstu atstātie nospiedumi… Es noteikti nespēju.
Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā ir aizmirst pankūku kūsāšanu uz pannas sakarsētā vēdera un smaržas maldīšanos gar tapešu pirkstu galiem, mēģinot notvert svētdienas rīta miglaino skatienu. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, kad jāatstāj pagalmā dzelteno plūmju vainags vientulīgām atvadām, kas šķir skābā koka zarus no zāles zaļā dūnu palaga virs zemē ieausto sakņu tīklojuma. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, vienā dienā no cilvēka kļūt par ēnu, kas lēnām izbalē.
“Kā ir adīt skaistas domas?
Vispirms sagudro desmit skaistus vārdus.
Tad domas pašas tos apskaus.”
Grafiskais un vēsturiskais stāsts Sibīrijas haiku lasītāju rokās un grāmatu plauktos (uz palikšanu) nonāca šī gada sākumā (nosacīti), taču mana laika sajūta aplam iedomājusies, ka grāmatas vāks, uz kura, plecu pie pleca stāvot Aļģim un Veronikai, pār ciemu krīt pavasara lietavu asās lodes, pakšķot cerību plaukstās un papīra dzērves virs koku galotnēm šķeļ brīvības audeklu, jauši un nejauši acīm priekšā vīdējis jau krietni pirms.
Sibīrijas haiku ir lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles (Jurga Vilė) atmiņu mozaīku vēstījums, kuru no Sibīrijas, mājās atgriežoties, līdzi atveduši autores tēvs un vecmāmiņa, savukārt, acīm baudāmu – krāšņu bilžu drānās, autores tēvam veltīto stāstu, ietērpusi māksliniece Lina Itagaki. Lietuvā tik ļoti iemīļotā grāmata kļuvusi mīļa un tuva lasītājiem arī ārpus tās robežām. Tā galvastiesu sniedzas pāri līnijām, kas šķir valstis no valstīm, nonākot pie lasītājiem ne tikai tepat kaimiņos – Latvijā, bet arī Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā un pat Indijā (un, kas zina, iespējams, kamēr rakstu šo ierakstu, tā lauzusi un atkal no jauna kopā salikusi sirdi vēl kādas nepieminētas valsts grāmatu baudītājiem). Tāpat Sibīrijas haiku saņēmusi dažnedažādas literatūras un mākslas balvas, nule Latvijā kļūstot par Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2020. gadā.
Kad Sibīrijas haiku nonāca manās rokās, bija skaidrs, ka mani sagaida sāpīgi skaudra, bet līdz mielēm patiesa tikšanās ar likteņiem, kuri skaldīti zem skarbu vīru dūrēm, kuras bez sirdsapziņas mokām, pie kāda nevainīgā krūtīm, jebkurā brīdī var piespraust asiņainu rozi, kas paņem dzīvību. Ar dziļu interesi metos iekšā šī stāsta krustcelēs, jo arī mans lietuviešu vectēvs bija viens no tiem bērniem, kurš devās ceļojumā uz Sibīriju. Jo tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.
(No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
“Dziesma var dot spārnus.
Un ar tādiem spārniem varam lidot,
kur vien vēlamies.”
Sibīrijas haiku ir stāsts par agra 1941. gada jūnija rīta notikumiem, kuri padarīja par nebijušām veselas paaudzes, atņemot ģimenēm piederību, izdzēšot kā pēdējos liecību krikumus. Stāsts par izsūtījumu no bērna skatupunkta – sūrstoša smeldze, kas pārklāta ar gaismas viegluma glazūru.
Kamēr apkārt valdīja savādi nesatricināms klusums, vien ratu dārdoņai un grabēšanai aizpildot skaņu tukšumu, spējā pārpratuma atrisinājumu gaidīja ratos sēdošie, tostarp Aļģa ģimene. Labākais draugs Mārtiņš, zosu tēvs, kurš izglābts no nonākšanas lapsas pusdienu piedāvājumā, Aļģa vecākā māsa Daļa, puikskuķis ačgārnu smaidu, kurš veltīts debesīm, tētis Romualds, kurš bites glāsta kā pavasara pūpolus un māca visā ikdienišķajā pamanīt brīnumu, mamma Uršule, kuras balsi atņēmušas griezīgas bēdas un Romīte, Aļģa mazās māsiņas dvēselīte (mammas griezīgo bēdu negaisa smaguma centrs), kura lēkā mīksto mākoņu dūnās un neviena nemanīta virpina pirkstus tēta ūsās. Un Petronēles tante, no kuras mutes Aļģis pirmo reizi izdzird īstu buramvārdu – haiku.
Neviens no ratos sēdošajiem vēl nenojauš, ka ģimene tiks šķirta no tēta, sūtot katru savā virzienā – tēti tieši nāves izsalkušajā rīklē, bet pārējos uz vietu, kur sāpīgi badās bads, kur odi milzīgi kā dinozauri, kur laiks te saraujas, te izstiepjas – kur viena diena var būt gara kā gads, bet viens gads paskriet kā viena diena. Uz vietu, kura novārdzina un spēcina. Uz vietu, kurā neaug āboli.
“Rietumsibīrija,
Altaja novads atgādina Lietuvu.
Līdzenumus bez kokiem te dēvē par stepēm.
Izklausās kā grāmatās par tālām zemēm, taču šīs nav prērijas, un nekādi indiāņi neatjās mūs izglābt.”
Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
Atbildēt