“…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —
kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.
– Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.“
Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi dvēseles vietā, kuru, cik vien spēdams, klāj un iegrožo trūdošas neauglības apvalks. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iznīcināt. Vēlmi, kas rūgst kā bez pieskatīšanas atstāts raugs, pāri emaljētas bļodas malām un cilvēcīgām saprašanām. Neviens nepiedzimst, lai kādas tautas vēstures lapas, kurās ievīstīti cilvēku stāvi un Visums, kā gleznotājs, kurš nejūt skopuma un sāta, radītu tās izteiksmīgi un elpojoši asinssārtas. Un ar vienu knipja kustību šķērsot ceļu asinsrites sistēmā, liedzot veikt skābeklim un barības vielām ierasto ceļu, pārraujot jebkuras saites, kas nodrošina esību.
Neviens cilvēks nepiedzimst, lai liktu kādam pazemībā slīgt uz ceļiem. Lūgt pēc drīzākas nāves, lai sāpes un pazemojums visbeidzot būtu galā.
Taču to, ka cilvēka bioķīmijā kaut kas mēdz pārstāt funkcionēt, liekot cilvēcības sulai izgarot, pieredzējis ikviens no mums. Uz savas vai tuvinieku, vai grāmatu lapaspušu ādas, kas mēmi stāsta mums savu patiesību. Vienīgu un īstu. Vai nesaka neko. Izliekas par iekaisušām balss saitēm, no kurām nav iespējams izvilināt pat pīkstienu. Smilkstienu. Klusu čīkstienu. Tā klusēt prot tikai vainas apziņa. Vainas apziņa, kas cenšas nemanāmi aizlavīties no nozieguma vietas. Atbildības nasta ir smaga. Un to nevēlas nest neviens. Ne vainīgie. Ne nevainīgie. Ne no malas vērotāji. Taču beigu beigās šis smagums tiek uzkrauts uz vienu – nevainīgo pleciem. Ja vainīgie aizsedz acis plaukstām, nevainīgo asinīm notraipītām, bet no malas vērotāji izliekas neko nedzirdam, aizdarot ausis ar cukurvatu simfonijām, tas nenozīmē, ka pārestības nav notikušas. Tās turpina sakņoties nevainīgo miesās kā pātagu cirtienu izvagotas brūču tranšejas. Laiks brūces dziedējot (un ceļmallapas tāpat), taču ir ievainotas audu daļas, kuras nespēj dziedēt pat tas. Ir pāridarījumi, kurus nav iespējams ne piedot, ne aizmirst. Un šis būs stāsts par vienu no tiem.
“…es izmantoju savu vecvecāku smagos pārbaudījumus, lai pastāstītu citu — būtiskāku — stāstu:
par slaktiņu, par ko mēs nezinām gandrīz neko.”
Es nezinu, cik daudz brīnišķu grāmatu man vēl paies garām un cik daudzas mani atradīs īstajā brīdī, taču esmu pateicīga savām ne vienmēr manīgajām acīm (kuras, lai arī četras, mēdz nepamanīt pat to, kas šķietami deguna galā kairina nervu receptorus), ka īstajā brīdī man garām nepaslīdēja tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtcjanas ieraksts uz feisbuka sienas, kurā kāda lasītāja dalījās ar savām sajūtām pēc Tuksneša meiteņu izlasīšanas. Ja tas nebūtu noticis, visticamāk šī grāmata būtu vēl tālā ceļa jūtīs uz sastapšanos ar maniem pirkstu galu un acu skata pieskārieniem.
Armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Krisa Bodžaljana (Chris Bohjalian) vārds man ir pavisam svešs. Tāpat kā šausminošie notikumi, kuri caurvij romāna Tuksneša meitenes vadmotīvu – mīlestības stāstu, kuram nevajadzēja piepildīties. Nevajadzēja, jo tā pamati būvēti uz sagrautiem sapņiem, sagrautiem cilvēkiem un pasaulēm. Zaudējuma sāpēm un noklusētām patiesībām. Kriss Bodžaljans ir vairāku augsti novērtētu romānu autors, taču romāns Tuksneša meitenes ir daudz dziļāks un dvēseli pluinošāks, nekā pirmajā acu mirklī varētu šķist. Romāna daudzbalsībā skan zvērības – cilvēces vēsturē noklusētas, noglabātas aizmirstībai – genocīds pret armēņu tautu un īstenības atspoguļojums mūsdienās, kas liek vēdera muskuļiem saraukties čokurā. Jo patiesība, kad to beidzot atļaujas izrunāt skaļi, var dzelt tik nesamērīgi sāpīgi, ka vienīgais, ko cilvēks varētu vēlēties, lai morfijs būtu pieejams bez receptes.
Romāns Tuksneša meitenes mani ieveda pasaulē, par kuru man nebija ne jausmas. Pasaulē, kas pilna stindzinošu šausmu. Stīvens Kings varētu mierīgi pensionēties pēc šāda traģēdiju piesūcināta briesmu un baiļu stāsta, jo kaut ko tādu būtu grūti pārspēt pat īstam šausmu literatūras patronam.
(No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
“— Mēs gribējām zināt, cik armēņu var nošaut ar vienu lodi, — žandarms ietur pauzi.
— Pareizā atbilde? Ja viņas izģērbj un nostāda rindā tā, lai viena sievišķa pupi pieskaras citas mugurai, tad var nošaut veselas desmit.
Bet vajadzīgs labs šaujamais.”
Romāna izklāstīšanā un veselas tautas traģēdijas aprakstīšanā tās autors Kriss Bodžaljans izvēlējies sievietes, rakstnieces Loras Petrosjanas, balsi. Lora nolemj rakstīt romānu, kas balstīts uz viņas vecvecāku – amerikānietes Elizabetes un armēņa Armena likteņstāstiem, kuri savijas vienā kopīgā 1915. gadā, kad Elizabete kā brīvprātīgā, ierodas Alepo, lai sniegtu palīdzību tiem, kas cietuši no Osmāņu impērijas noziedzīgajiem nodarījumiem ar vienu vienīgu mērķi – iznīcināt tos, kas stājas to interešu ceļā. Ar mērķi iznīcināt armēņu tautu. Tas, ko Elizabetei nākas piedzīvot pirmajos mirkļos, nonākot uz zemes, kas sevī uzsūkusi tik daudz spēcīgu krapmjveida kliedzienu un asaru, kuras jau zaudējušas sāļu koncentrāciju, līstot pār bezspēcīgo vaigiem, kuriem liktenis uzgriezis muguru, liek sirdij un prātam pamirt. Tomēr jaunā sieviete ir apņēmības pilna un, demonstrējot nepadevīgu drosmi un stingros nodomus, turpina iesākto – sniedz palīdzīgu roku uz traģēdijas sliekšņa nonākušajiem.
Kādu dienu Elizabetes ceļi krustojas ar Armenu, vīrieti, kurš piedzīvotas nodevības dēļ zaudējis gan sievu, gan nepilnu gadu veco meitu, kurām bija jāizcieš tas, ko daudzi vēlāk centīsies padarīt par nebijušu. Taču ir tik aplami domāt, ka kāds spēs aizmirst pāridarījumu, kas teju iznīcinājis veselu tautu. Abi zaudē prātu viens otra dēļ, taču Armena atriebības alkas izrādās stiprākas par mīlestību pret jauno amerikāņu daiļavu. Viņš dodas bezmērķīgā cīņā pret tiem, kas laupīja viņa ģimenes laimi un godu. Elizabetes un Armena ceļiem atkal būs lemts krustoties. Tomēr cena, kas noteikta, lai mīlestība plauktu, būs pati dārgākā. Un tikai vienam no viņiem būs lemts to zināt. Tikai vienam no viņiem būs lemts zināt patiesību.
“Neviens nezina, cik daudz armēņu kristieši attiecās no ticības, tādējādi cerēdami izdzīvot lielajā slaktiņā. Taču pieaugušie reti izmantoja šādu iespēju — gan tāpēc, ka turku musulmaņi ne sevišķi bieži piedāvāja viņiem iespēju izdzīvot, gan tāpēc, ka armēņi ir tikpat stūrgalvīgi kā visi citi.
(..)
Viņi labāk ļāvās, lai viņus per ar pletnēm, izģērbj kailus, dedzina, šauj, nosmacē, mērdē badā, nodur ar durkļiem, nocērt galvu, noslīcina, sit krustā, uzšķērž, sacērt ar cirvjiem, pakar (..) Viņi labāk mira no dizentērijas, tīfa, malārijas, holēras, plaušu karsoņa, no kādas infekcijas, asinssaindēšanās vai gripas.
Tie visi ir veidi, kā Pirmajā pasaules karā gāja bojā armēņu civiliedzīvotāji — vismaz veidi, kas minēti aculiecinieku liecībās. Nav ne mazāko šaubu, ka nāves veidu bija krietni vairāk.”
Mūsdienās šo mīlestības stāstu, par kuru vecvecāki klusējuši, un pārestības, ko viena tauta var nodarīt otrai, šķetina Lora. Viņa noteikusi sev par mērķi atklāt savas tautas un dzimtas vēsturi. Šis ceļš uz patiesību nebūs viegls. Tas atklās iepriekš redzēto un dzirdēto, bet nesaprasto. Tas liks līdzjūtības ziediem plaukt un dvēselē uzplēst rētas, kuras, kā izrādīsies, ir spējīgas pārdzimt no paaudzes paaudzē. Un atklās, cik svarīgi ir noturēt savas trauslās asinsradniecības saites, lai tās nepārtrūktu, nozūdot nebūtībā, laužot stereotipus par strādīgo tautiņu, kas prot darināt glītus paklājus. Laužot stereotipus, atsedzot aisberga neredzamo daļu – armēņu nesalaužamo dzīvotgribas garu. Spēju caur sāpēm ielūkoties pāridarītāja acīs, saprotot, ka šeit un tagad ir spēles uz dzīvību un nāvi figūriņas, kuru liktenis jau ir izlemts pirms spēle izgājusi uz starta līnijas. Patiesība satricinās Loru. Un ikvienu lasītāju.
“Lai būtu kā būdams, īsa un lakoniska atbilde uz pirmo jautājumu, proti: “Kā lai izskaidro faktu, ka pusotra miljona cilvēku iet bojā un nevienam par to nav ne jausmas?” patiesība ir ļoti vienkārša.
Viņi jānogalina nevienam nepieejamā vietā.”
Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
Genocīdu visā pilnībā nav iespējams iespiest vienā teikumā, tāpēc Tuksneša meitenes dod nelielu, bet iespēju ikvienam lasītājam iepazīties ar vēsturi cerību un neizmērojamu sāpju pilnu. Vēsturi, kura joprojām ir spējīga atspēlēties.
Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
Atbildēt