“Šodienas zinātniskā fantastika bieži ir rītdienas zinātnes fakts.”
Cilvēki ik dienas nepaguruši pavada laiku meklējot atbildes uz saviem jautājumiem. Vai tie aprobežotos ar mēģinājumiem uzzināt, cik olu nepieciešams pievienot ābolu pīrāga mīklai vai kāpēc kaķis kustina asti, esot neapmierināts ar sava cilvēka īpatnējo uzvedību, kas neatbilst kaķa pieņemtajiem standartiem (piemēram, nelaiza sev kājstarpi vai necenšas uzzināt, ko otrs ir ēdis, ostot dibenu), bet suns gluži pretēji – izrādot nesatricināmu prieku, no laimes teju neapčurājoties. Taču reizēm mūsu jautājumu atbildes sniedzas tādās prātam neiespējami uztveramos Visuma augstumos, kurus ir grūti aizsniegt, izmantojot tikai Google meklētāju (kas tāpat pēc pāris minūtēm noslēgtos ar smieklīgu kaķu video skatīšanos). Piemēram, vai tas spētu atbildēt uz jautājumu : Vai Dievs ir? Kas ir melnā cauruma iekšienē? Vai ir iespējams ceļot laikā? Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā (mani visticamāk jau ir)? Noteikti ne ar tik izsmeļošu atbildi, kādu vēlētos sagaidīt (toties tagad es zinu, ka ir ābolu pīrāgu receptes, kurām pietiek arī ar vienu pievienotu olu). Taču manās rokās nonākusi grāmata, kura un kuras autors sniedz atbildes uz visiem manis tik tikko nosauktajiem jautājumiem un daudziem citiem ne mazāk interesantiem. Autors, kurš ir tik pat populārs, kā pagājušā gadsimta rokzvaigznes vai astoņdesmitajos gados tik populārās dziesmas Never Gonna Give You Up izpildītājs Riks Estlijs. (Jau iepriekš atvainojos tiem, kuri no visa iepriekšminētā noprata, ka runa būs par Džastinu Bīberu) Tas ir neviens cits, kā zinātnieks, fiziķis un matemātiķis – Stīvens Hokings.
“Ja tāds Dievs tiešām būtu, es labprāt pajautātu, kā viņš spēja izdomāt kaut ko tik sarežģītu kā M-teorija vienpadsmit dimensijās?”
Kad apgāda Jāņa Rozes izdotajos grāmatu jaunumos pamanīju Stīvena Hokinga Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem, uzreiz zināju, ka šī būs tā grāmata, ar kuras palīdzību izkāpšu no sevis iestaigātajām kurpēm, lai iekāptu jaunās (par spīti tulznām un noberzumiem) un beidzot izbaudītu grāmatu, kuras nebeidzamie burtu vīteņi neaizvijas līdz laimīgām stāsta beigām (kāzām meža ieplakā vai aļģu pieskalotā jūras krastā) vai neatduras tukšumā, liekot katram lasītājam pašam izlemt tās turpinājumu (vai mokoši gaidīt līdz to nolems izdarīt pats autors). Taču brīdī, kad pirmo reizi pāršķirstīju Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem un sastopot savā ceļā satura rādītāju, sapratu, ka atbildes nemaz nebūs tik īsas, kā šķietami liek domāt grāmatas nosaukumā atrodamais apzīmētājs, kas savukārt teju ar pirkstu norāda uz garuma mērvienību, kura noteikti ir īsāka par to, kas sastopama grāmatas iekšpusē. Kādu laiku nespēju saņemties grāmatas lasīšanai, jo šķita, ka esmu iekāpusi kurpēs, kuras nevis tikai mazliet jāievalkā, lai derētu perfekti, bet kuras man ir krietni par lielu, un katrs nākamais solis tuvinās manu degunu asfaltam. Taču es kļūdījos. Līdz ko grāmatu tiku atvērusi, bija grūti to nolikt malā. Tā mani iesūca sevī kā melnais caurums. Un man nebija iebildumu.
(No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
“Ja uz Centaura Alfas šodien mīt kādas dzīvas būtnes, tās joprojām atrodas laimīgā neziņā par Donalda Trampa nākšanu pie varas.”
Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem Jāņa Rozes grāmatnīcas pārdotāko grāmatu TOP 10 līderu pozīcijā turas jau ļoti ilgu laiku. Tas, godīgi sakot, man ir milzu pārsteigums, jo līdz šim man nebija ne jausmas, ka cilvēkus tik ļoti urda vēlme izzināt zinātnei uzdoto jautājumu atbildes un skaidrojumus (tomēr, lai Hokings piedod, Lielo Latvijas sēņu grāmatu viņam neizkonkurēt). Taču varbūt cilvēkus uzrunā tieši personība, kas slēpjas aiz Stīvena Hokinga vārda un uzvārda. Lai arī šī ir grāmata, kurā meklēt zinātniski pamatotas atbildes uz jautājumiem, uz kuriem parasts ierindas pilsonis (kā tu un es) nevarētu rast, kaplējot bietes vai stādot kartupeļus, šajās atbildēs Hokings atklāj ļoti daudz savas personības iedīgļus, kas izauguši par vareniem augiem, kurus, muti pavērušai, apbrīnot visai pasaulei. Aktieris Edijs Redmeins (kurš filmā “Teorija par visu” (The Theory of Everything) atveido Stīvenu Hokingu) grāmatas priekšvārdā atklāj, ka, pirmoreiz satiekot slaveno zinātnieku, viņu pārsteidzis tā neparastais spēks, par spīti bezpalīdzībai. Jā, šajā grāmatā Hokings piemin arī savu neārstējamo slimību (amiotrofo laterālo sklerozi), kura salauza viņa vien divdesmit vienu gadu veco ķermeni, bet ne garu – tieši šī ir viena no būtiskākajām lietām, kas spēcīgi caurstrāvo zinātniskiem terminiem bagāto grāmatu. Viņa spēcīgais gars. Tieši tāpēc nevienā brīdī rakstītajā nav manāms rūgtums vai dusmas uz sev piešķirto likteni, kurā tam atvēlētais laiks, Hokinga vārdiem sakot, tikai aizdots. Apjaušot, ka nāve var iestāties visai drīz, cilvēks pēkšņi saprot, cik daudz vēl grib paveikt līdz mūža galam.
” – Kāpēc visi tā raizējas par mākslīgo intelektu? Cilvēki taču vienmēr var to izslēgt?
– Cilvēki jautāja datoram: “Vai Dievs ir?” Un dators atbildēja: “Tagad ir,” un bloķēja izslēgšanas slēdzi.”
Tāpat neapstrīdams ir fakts, ka Hokingam piemitusi fantastiska humora izjūta, kuru nepaguris prata izmantot pat visnopietnāko jautājumu iztirzāšanai. Tā, piemēram, uz jautājumu, ja kaut kur citur ārpus Zemes pastāv saprātīgas dzīvības formas, vai tās būtu līdzīgas mums zināmajām vai atšķirīgas, Hokings atbild ar retorisku pretjautājumu – vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvas būtnes? Savukārt uz jautājumu par iespēju ceļot laikā, zinātnieks ironizē – ja jau nākotnē būs iespējams ceļot laikā, kāpēc tad neviens nav ieradies pie mums, lai pastāstītu, kā to darīt? Taču humors mijas arī ar piesardzību un bažām. Tā, piemēram, Hokings ļoti piesardzīgi vērtē mākslīgā intelekta radīšanu, vienlaikus norādot, ka sekmīga tā izveide būtu pats dižākais notikums cilvēces vēsturē, taču kad mākslīgais intelekts iemācīsies atkārtoti uzlabot sevi bez cilvēku palīdzības, tā intelekts varētu pārspēt mūsējo vairāk, nekā mēs pārspējam gliemežus.
“Visi pierādījumi liecina, ka Dievs ir nelabojams azartspēlmanis, kas met kauliņus katrā izdevīgā brīdī.”
Neatkarīgi no tā, ka Stīvens Hokings guvis plašu atpazīstamību pasaulē ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī darbiem, šī slava ļoti mulsinājusi pārsteidzoši pieticīgo zinātnieku. Kā grāmatas pēcvārdā atklāj Lūsija Hokinga (Stīvena Hokinga meita), kāda frāze šajā grāmatā viņai šķitusi īpaši zīmīga, jo tā apkopojusi zinātnieka attieksmi pašam pret sevi: “(..) ja esmu devis kādu ieguldījumu”. Viņa piebilst, ka tēvs noteikti ir vienīgais pasaulē, kurš šim teikumam pievienotu vārdiņu “ja”.
Varbūt ne viss, kas šajā grāmatā izlasāms, ir līdz galam saprotams, jo galu galā, tajā pārklājas tēmas, par kurām ikdienā netiek skaļi runāts ne pie pusdienu, ne vakariņu galda (izņēmumu izdarot pie svinību galda, kad pret paša gribu cilvēkā ieslēdzas iekšējais Heraklīts vai Sokrāts) (tomēr vajadzētu). Taču aiz neskaitāmiem blāķiem zinātnisko terminu slēpjas pavisam vienkārši saprotama patiesība – mums ir tikai šī viena dzīve, lai apbrīnotu Visuma varenību, kuru tikai ar zinātnes palīdzību varam atklāt un izprast. Jāsaka godīgi, ka arī man ļoti daudz uzņemtās informācijas ne līdz galam nosēdās uz smadzeņu garozas, tomēr mani pārsteidza tas, cik viegla un patīkama bija Stīvena Hokinga klātbūtne visu grāmatas lasīšanas laiku. Brīžiem nepameta sajūta, ka tulkotāja tekstu būtu tulkojusi nevis no angļu uz latviešu, bet no angļu uz ķīniešu valodu. Taču tas neapturēja mani no tālākas atbilžu izzināšanas un atziņu iegrāmatošanas savā cietajā diskā. Jo, patiesi, šajā grāmatā Stīvens Hokings dalījies ar ļoti daudzām vērtīgām atziņām, kuras notvert aiz bizēm, lai pievilktu sev klāt. Uz palikšanu.
Atbildēt