“Es dzīvošu, līdz tikšu ārā no šīs vietas. Es iziešu no šejienes kā brīvs cilvēks. Ja pastāv elle, es redzēšu, kā šie slepkavas deg tās ugunīs.”
Jau teju nedēļu, no rītiem mostoties, kafiju vajag ne tikai ķermenim (un dvēselei), bet arī tai smadzeņu daļai, kura atbild par laika, datuma (un vietas) apzināšanu, jo tā lietiņa (bez pamatīgas kafijas apstrādes) negrib darboties. Ir grūti ik dienu pieķerties pie domas, ka ir jau 2020. gads, un pagājis vesels gads, kopš grāmatu lapu šķirstīšana un latviešu valodas vārdnīcās atrodamo vārdu locīšana dažādās formās (gan ģeometriskās, gan ne tik), kļuvusi par nepieciešamību. Tūlīt aiz kafijas (un citām izpriecām, bez kuru uzskaitīšanas iztiksim, jo mamma lasa). Pirms gada lasīšanas izaicinājuma latiņu pacēlu līdz piecdesmit grāmatu atzīmei, vēlāk to palielinot līdz simtam, nekaunīgi pārspējot arī to. Šogad, gribētos teikt, esmu nedaudz pieticīgāka. Lai arī lasīšanas izaicinājumā metos iekšā ar vēlmi izlasīt sešdesmit sešas grāmatas, īpaši necentīšos šo grāmatu skaitu pārspēt. Mana apņemšanās ir lasīt grāmatas lēnāk – tā, it kā man nebūtu jāsteidzas izlasīt visas pasaules grāmatas, jo kāds to varētu izdarīt pirms manis. Esmu pierādījusi sev, ka vajadzības gadījumā to arī izdarītu. Un ar to man pietiek.
“Tev pieder tikai tā vieta, kuru tu pats sev iekaro.”
Skatoties uz grāmatu kaudzīti, kura, pateicoties manai decembra atpūtai (rudens un Ziemassvētku depresijai, paijājot vienai otras rociņu un bužinot muguriņu zem lāpstiņām), kļuvusi tumīga, bija jāsāk domāt, kurai ķerties klāt kā pirmajai, lai to (kaudzīti) ne tikai paretinātu, bet pabarotu arī savu sirdsapziņu, kura mani, kā satrūcinātu un ar pērienu iebaidītu bērnu, bija atstājusi novārtā. Šoreiz izvēle krita par labu Heteres Morisas Aušvicas tetovētājam. Un ne tikai tāpēc, ka šīs grāmatas lasīšanas brīdi gaidu jau sen – kopš brīža, kad uzzināju, ka kaut kur pasaulē eksistē vēl līdz latviešu lasītāju grāmatu plauktiem (un sirdīm) nenonākusi grāmata, bet arī tāpēc, lai atbrīvotu, stāvus griestos augošo, grāmatu kaudzīti no tā smaguma, kas šķietami lauzās ārā ne tikai no grāmatas nosaukuma, bet arī no tās vākiem. Un tādu smagumu ir neiespējami noturēt. Pat ja esi grāmata ar cietiem, bieziem vākiem. Rakstot šī ieraksta pirmo citātu, kaklā savijas kamols. Es zinu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Kas slēpjas aiz izmisuma un sāpēm, kurās ietērptas šo vārdu zilbes. Kas slēpjas aiz grāmatā sastapto varoņu likteņiem. Kā tie vijušies un aizvijušies, lai nekad neizstāstītie stāsti un nekad neizsāpētās sāpes iegūtu burtu un vārdu apveidus. Un nonāktu mūsu – lasītāju vērtējumā. (No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
“Šajā vietā nemainīga ir tikai nāve.”
Aušvicas tetovētājs ir Jaunzēlandē dzimušās rakstnieces Heteres Morisas debijas romāns. Tas pirmo reizi publicēts 2018. gadā. Piecpadsmit gadus pēc tam, kad Hetere Morisa iepazinās ar šī romāna galveno varoni Lali, kura atmiņu stāstījums nu kalpo kā viena no liecībām zvērīgajiem notikumiem, kuri tika pastrādāti pret gūstekņiem aiz koncentrācijas nometņu sienām. Divpadsmit gadus no tiem, šis stāsts neatlaidīgi pastāvējis kā kinoscenārijs. Tomēr, pateicoties lielākām un mazākām apstākļu sakritībām, Lali stāsts uz mūžīgiem laikiem ticis atdzīvināts grāmatu lapaspusēs, kas mums – grāmatu gardēžiem – izrādījies vareni sātīgs kumoss. Ne velti romāna Aušvicas tetovētājs pārdoto eksemplāru skaits pārsniedzis trīs miljonus. Tas nozīmē ne tikai to, ka cilvēku interese par vienu no vēstures tumšākajiem un baisākajiem posmiem joprojām nav zudusi, bet arī to, ka Lali un Gitas mīlasstāsts iekarojis lasītāju sirdis vairāk nekā piecdesmit valstīs visā pasaulē. Rakstniece Hetere Morisa Lali iepazina īsi pēc Gitas nāves. Mīļotās zaudējums arī bija Lali pamudinājums izstāstīt šo stāstu. Lali kvēlākā vēlme bija doties pie savas mūža mīlestības, taču pirms tam viņš juta pienākumu izstāstīt savu stāstu. Stāstu, kuru saglabāt man un jums. Saglabāt nākotnei. Lai tas nekad vairs nenotiktu.
“Glābt vienu nozīmē glābt pasauli.”
Ludviga Eizenberga (Lali) stāsts grāmatā sākas ar 1942. gada aprīli. Lopu vagonam kratoties cauri nepazīstamiem lauku plašumiem pretī vēl nezināmajai, kontūru nesaskatāmajai nākotnei, Lali iespiests starp citiem vīriešiem, kuri, tāpat kā Lali, savu likteni neapzinādamies, dodas pretī vilciena galapunktam, kurš kļūs par laimīgas dzīves beigu (un pazemojumiem, nāves draudiem pilnu gadu sākuma) punktu. Lai cik pārliecinošs Lali nejustos, redzot naidīgos skatienus, kuri vērsti viņa virzienā, gludinātā uzvalka, tīrā, baltā krekla un kaklasaites dēļ, Lali saprot, ka tie ir tikai māņi. Viņš no nezināmā ir tikpat nobijies kā pārējie. Taču tas, kas viņā vēl uztur gaismu, ir tas, ka viņš zina, ka no šāda pat likteņa ir izglābis savu ģimeni. Kad kādu dienu tiek izziņots, ka katrai ebreju ģimenei ir jānodod viens bērns (astoņpadsmit vai vairāk gadu vecumā), lai tas strādātu vācu valdības labā, Lali ir tas, kurš pats labprātīgi uzņemas šo lomu, nenojauzdams, ka pēc divu dienu pavadīšanas lopu vagonā, kurš to vedis nezināmā virzienā, noklaudzēs bultas, vagona durvis atvērsies, un Lali atradīsies lielākā un nežēlīgākā koncentrācijas nometņu tīkla priekšā, kuras dzelzs vārtu pašu augšu rotā metālā kalti vārdi (kuri mūsdienu cilvēkam rada zosādu) – ARBEIT MACHT FREI. Darbs dara brīvu. Nenojauzdams, ka jau pēc pāris mirkļiem zaudēs savu identitāti, kļūstot vien par cietumnieku ar numuru 32407. Numuru, kurš uz mūžīgiem laikiem, ietetovēts uz kreisās rokas apakšdelma, kļūs par atgādinājumu vienam no cilvēces lielākajiem noziegumiem. Noziegumam, kurš varēja nenotikt.
“Ja ņem vērā apstākļus, kādos mēs atrodamies, tavs spēks var būt vājums. Pievilcība un laipns smaids tevi ievedīs nepatikšanās.”
Sākas Lali un pārējo gūstekņu cīņa par izdzīvošanu. Izdzīvošanu vietā, kurā sienas vaid un raud par tiem, kuri no rīta aiziet un vakarā neatgriežas. Lali veiksmes stāsts sākas ar to, ka viņš izceļas ieslodzīto vidū ne tikai ar savu izsmalcināto izskatu un stāju, ņemot vērā notiekošā apstākļus, bet arī ar savām valodas zināšanām, kurām visas barjeras ir nolīdzinātas, brīvi pārvaldot vairākas valodas, un citām prasmēm, kuras aiz koncentrācijas nometnes mūriem lieti noder. Tādēļ no smaga darba darītāja Lali salīdzinoši ātri tiek privileģēts amatam, kurā viņam nāksies satikt tūkstošiem cilvēku, kuriem atņemtas ģimenes, salauztas dzīves. Cilvēkus, kuri ir tādi paši kā viņš. Un starp tiem viņš ieraudzīs Viņu. Sievieti, kuras dēļ viņš nosolīsies darīt visu, kas viņa spēkos, lai izdzīvotu viņš, lai izdzīvotu viņa. Lai viņi abi izietu no šī cietuma kā brīvi cilvēki. Cilvēki, kuri pelnījuši dzīvot un piedzīvot laimības brīžus. Kļūstot par Aušvicas tetovētāju (Tätowierer), Lali satiks Gitu. Uzplauks jūtas, kuras apslāpēt nespēs pat vārdiem neaprakstāmās un prātam neaptveramās šausmas un noziegumi, kuru pārestību apmēri liek asinīm sastingt.
“- Vai zini ko, Tätowierer? Varu saderēt, ka tu esi vienīgais žīds, kurš iegājis gāzes kamerā un iznācis no tas atkal ārā.”
Rakstnieks Kurts Vonnegūts ir teicis, ka divi galvenie Visuma virzītāji ir laiks un veiksme. Šķiet, ka tieši veiksme un laiks bija tie, kas virzīja Lali visuma centru pretī tai dienai, kad viņš atkal būs brīvs. Ne vairs cilvēks, kura identitāti nosaka bezpersonisks numurs uz rokas, bet cilvēks, kurš ir pats sava likteņa lēmējs. Ir ļoti grūti būt šīs grāmatas vēstnesei, censties nepateikt neko lieku, tikai mazliet iekārdināt, radīt interesi jums pašiem ķerties pie šī ārkārtīgi skaistā un iekšējo emociju plosošā romāna. Un ir tik pat grūti runāt bez personīgu (apzinātu un neapzinātu) jūtu izpausmju (un no kaimiņzemēm nākušu lamuvārdu) iejaukšanās stāstījumā. Lasot Lali stātu, vairākkārt gribējās no grāmatas novērst skatu, triekt to pret sienu…bet ne jau grāmata ir vainīga salauzto likteņu priekšā. Tie ir cilvēki, kuri domāja, esam augstāk par citiem. Cilvēki, kuri uzskatīja, ka ir spējīgi lemt, kuram dzīvot un kuram nē. Grāmatā aprakstītie notikumi, kuri likuši Lali iziet caur elli, ir neskaitāmi daudz. Romāna lasīšanas laikā pat dažus no tiem domās piefiksēju, lai izstāstītu šeit. Taču, kad beidzot bija pienācis brīdis dalīties ar jums savās sajūtās, sapratu, ka tas nebūtu godīgi. Ne pret Lali. Ne pret jums. Gribu, lai jūs paši izlemjat, vai vēlaties ļaut emocijām izvirt pār Aušvicas tetovētāju, vai tomēr nocietināt savu sirdi un stāstu, kurš pa mazu, mazu caurumiņu ļautu ielūkoties sāpīgi skumjajā vēstures lapaspusē, tajā neielaist. Grāmatā aprakstītie notikumi, kuri likuši Lali iziet caur elli, ir neskaitāmi daudz. Taču katru no tiem gribas pavadīt ar vārdiem – tā ir tikai un vienīgi veiksme. Veiksmes un nekas cits. Jo kā gan ir iespējams nonākt tādā bezdibenī un tikt no tā ārā…
“Lēmums dzīvot ir izaicinājums.”
Lasot romānu Aušvicas tetovētājs (un to uzsver arī pati romāna autore Hetere Morisa), noteikti jāatceras, ka šis romāns ir atmiņu vēstījums, ne vēsturisku faktu uzziņas avots. Tas ir vēl viens aculiecinieka stāsts visā šo zvērību aculiecinieku okeānā. Tikai šis stāsts ir spējis noklusēts izdzīvot cauri gadiem un tikai tad tapt izstāstīts, pateicoties mīlestībā dotajam solījumam. Cilvēki, kuri izdzīvoja, ir varoņi. Viņu izdzīvošanas alkas daļēji bija arī pretošanās nacistu veiktajām pārestībām. Pretošanās liktenim, no kura šķietami varētu izbēgt, tikai nāvei lūdzot palīdzību, deva iespēju gūstekņiem atgriezties no vietas, no kuras nekad neviens vēl nav atgriezies. Atgriezties no elles.
“Šajā vietā nemainīga ir tikai nāve.”
Atbildēt