“Mīlestība nekad nav tik sarežģīta, kā cilvēki iedomājas. Tā nozīmē vienkārši ļaut partnerim pārpludināt tevi ar mīļumu tajā īsajā mirklī starp patiesa maiguma izpausmi un mēģinājumu izraisīt Stokholmas sindromu.”
Cilvēki ir cēlušies no pāviem. Citādi nevar izskaidrot šo teju vai ģenētiski ieprogrammēto vēlmi lielīties ar lietām un procesiem, liekot piedzimt pa kādam šķidram smaidam uz sejas tiem, kas šo darbību kopumu vēro no malas. Lielīšanās ir teju vai sava ego pabarošana ar saldējumu, virsū uzkožot karbonādi un aizmirstot par centimetru, kuri pieaug klāt pie ciskām un gurniem pēc tādām ēverģēlībām, uzskaiti. Ir cilvēki, kuri lielās, piemēram, ar sakrātajiem bonusa punktiem klientu kartēs un uzlīmēm, kuras iemainīt pret tvaicēšanas katlu vai virtuves nažu komplektu, kaut vienīgais meistardarbs, uz kuru tie patiesi ir spējīgi, atrodoties virtuvē, ir kompota burkas attaisīšana. Citi – lielās ar pārkačātiem muskuļiem, kuri uz visiem laikiem iestrēgst džinsu bikšu starās vai kreklu piedurknēs. Vēl citi – ar saviem augstskolas diplomiem (vienu par otru augstākiem), taču tas, manuprāt, ir kā lielīties ar to, cik kārtu ir tualetes papīram, kurš nelielajā (metrs reiz metrs), ceriņu un lavandas smaržu piepildītajā, skabūzītī uz nagliņas gaida satikšanos ar dibenvaigiem. Un tur, kaut kur pa vidu, esmu es. Es – kura lielās ar saviem pieciem kaķiem. Un tas ir ļaunāk par visu augstāk minēto.
“Cilvēki ir nepastāvīgas radības. Vienudien viņi vai kūst no laimes par to, ka varētu tevi satikt. Citudien ņem un sāk aurot uz tevi, stāvot pie kaut kādām driskām, kuras viņi nez kāpēc sauc par savu “dzimšanas apliecību! oriģinālu!!!””
Zinot, ka vienīgais, par ko tie būs gatavi runāt, ir tikai un vienīgi viņu mazie četrkājainie draugi, kuru dibena kontūra ir atstājusi vien sev zināmus nospiedumus, teju katrā mazākajā viņu dzīvojamās telpas platībā, no kaķu saimniekiem cilvēki izvairās gluži kā no jaunajiem vecākiem vai citām sevišķi bīstamu un akūtu infekciju slimībām. Gluži tāpat kā jaunie vecāki, arī kaķu saimnieki (savās un kaķa savstarpējo saišu nodibināšanas sākumā (un līdz pat brīdim, kad femme fatale ar zāles pļaujamo agregātu rokā jūs šķirs)) piedzīvo attiecību fāzi “mēs”. Mēs noķērām peli. Mēs noplēsām aizkarus no aizkaru stangas. Mēs sēdējām istabas stūrī un divas stundas skatījāmies uz sienu. Vienā punktā. Mēs uzkāpām visaugstākajā bumbieres zarā un saucām ugunsdzēsējus, lai mūs noceļ lejā. Mēs piekakājām puķu podu. Mēs peli apēdām. Ja kaut ko tādu dzirdat no sava drauga vai (nedod Dievs) ģimenes locekļa – bēdziet! Bēdziet, ko kājas nes (ja vien neesat šī indivīda bioloģiskie vecāki, pretējā gadījumā deviņi mēneši, kuri nostaigāti ar šo “kaķu mīli” zem sirds, izrādīsies pilnīgi bezjēdzīgs darbs (gluži kā atgriezties no divdesmit kilometru pastaigas un saprast, ka endomondo nemaz nav bijis ieslēgts))! Ticiet man, es zinu, ko runāju. Esmu piecu (vismaz) kaķu saimniece.
“Interesējies par visu, kas interesē arī tavu partneri, un jūs abi kļūsiet vēl tuvāki… vai arī viņš ieslēgs tevi guļam istabā, kas sniegs tev izdevību izfunktierēt, kā spēlēt pasjansu uz viņa planšetes.”
Kad man radās brīnumaina iespēja tikt pie Frančesko Marsjuljāno kaķu padomu grāmatas Tev derētu vēl pasnaust, man divreiz nebija jādomā, jo tur, kur ir kaķi, esmu arī es (un, ja es tur neesmu, tie nav kaķi!bēdz!!!). Pirmo reizi, turot rokās šo grāmatu un vērojot dusošo skaistuli uz tās, man bija skaidrs, ka ne jau pēc liellopu gaļas bifšteka, bet pēc visas civilizācijas pakļaušanas sev, viņš saldi murrā. Savukārt, kad grāmata tiek pagriezta vēkšpēdus, pirmais, kas iekrīt acīs, ir jautājums – vai tu kādreiz esi aizdomājies, kādēļ kaķi spējīgi nogulēt 16 stundas diennaktī? Ja pavadi astoņas stundas dienā pie ēdiena trauka, tad nogulētas sešpadsmit stundas ir teju kā snaudas ģenerālmēģinājums. Tev derētu vēl pasnaust nav vienīgā Frančesko Marsjuljāno grāmata, kurā galvenā loma piešķirta četrkājainajai radībai, kuras dēļ izgudrots internets un dažādas bilžu un video straumēšanas vietnes. Autora kontā ir arī tādi dižpārdokļi kā Es mīcos pa mammu (I Knead My Mommy), Šo varētu pakošļāt (I Could Chew On This) un Uz šitā varētu pačurāt (I Could Pee On This). Pēc šo kaķu epifāniju izlasīšanas, vēlme mesties arī nākamo sēriju patētiskajās skavās ir nepārvarama. (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: izdevniecība HELIOS, 2019)
“Nekad neuzskati, ka tādi vārdi kā “nē” vai “lūdzu, nē!” vai “tāpēc arī mēs nevaram atļauties neko skaistu” ir atbilde. Labāk pagaidi, līdz negribulis aiziet uz tualeti vai uz mirkli šķaudot aizver acis, – tieši šajā mirklī tu vari uzvaroši izdarīt to, ko liktenis tev ir lēmis.”
Tev derētu vēl pasnaust ir humora pilniem padomiem pārbagāta grāmatiņa, kurā padomus sniedz nevis Bhāgavans Šrī Radžnišs, Ofra Vinfrija vai kāds cits garīgais skolotājs, kura vārds sākas ar Andris un beidzas ar Kivičs, bet tieši kaķi – planētas gudrākās radības. Jo neviens cits, kā tikai viņi, ja kādu dienu sāktu runāt, spētu atklāt visu, ko savām acīm redzējuši. Gan to, kā vannasistabā pie spoguļa mēģināji ar mēli aizsniegt elkoni, gan to, kā pie rīta kafijas, aiz avīzes noslēpies, centies no nāss izvilkt pirkstu, kuram tur nebija jābūt. Teju vai neiedomājami, cik daudz patiešām lielisku un noderīgu padomu var satilpināt tik maz lapu pusēs, kurās var maldīties ne tikai burtu horizontālēs, bet arī kaķu (un jā, to jūs noteikti negaidījāt) acu dzidrajos ūdeņos, kuras veras pretī pie katra otrā lapas šķīriena. Tajā, piemēram, var rast padomus dažādām dzīves situācijām – gan personiskajām un sabiedriskajām attiecībām, gan tad, ja visai strauji jākāpj pa karjeras kāpnēm (kas ir ļoti svarīgi, ja esi kaķa saimnieks (un vēl jo vairāk, ja piecu) jo pārtikas pakas un prettārpu tabletes tāpat neviens apkārt nemētā). Taču svarīgākie padomi ir tieši tie, kuri skar mūs pašus – “Ik rītu mosties tā, it kā iepriekšējā dienā nebūtu pilnīgi neko izdarījis aplam”, “Tu uzlabo visu, kam pieskaries”, “Apzinies, ka tev ir brīnišķīgs dibens”.
Šī grāmata noteikti ir jāizlasa ikvienam, kurš nākotnē plāno adoptēt kaķi (un šāda tipa grāmatiņa noteikti noderētu arī jaunajiem vecākiem), lai saprastu, vai tiešām spalvas bumbas uz četrām kājām ieviešana savā ikdienā būs tas veids, kādā gribēsiet pielikt punktu savai personīgajai dzīvei. Taču tiem, kuru finansiālo operāciju sistemātiskai uzskaitei jau pieslēgts viens vai vairāki kaķi, ļaus atvērt acis un paskatīties no cita skata punkta uz saviem murrājošajiem kāju sildītājiem. Atvērt acis un beidzot ieraudzīt ne tikai to, ka kaķi mums dod padomus ik uz soļa, bet arī to, ka ikrīta iekāpiens urīna peļķē vai siltā resnās zarnas saturāuz grīdas, ir labākais, kas ar jums šajā dzīvē ir noticis.
“Ja uz ikvienu skatīsies vienlīdz no augšas un vienaldzīgi, tad tevi slavēs par taisnīgumu un līdzvērtīgo attieksmi. Turklāt tu arī noteiksi ļoti skaidru kārtību, kuru spēs saprast pat visizcilākie stulbeņi (kas, kā tu tagad redzi, ir visi).”
⠀
Te arī mans piecinieks, kuru turēju domās, rakstot šo bloga ierakstu.
Svizis ir īstens mūsu ģimenes dzīvojamās platības pētnieks. Ekspedīciju laikā atklājot ne tikai vietas, kurās, izņemot zirnekļus un to austos tīklus, sen neviens nav bijis, bet arī vietas, kuru eksistencei es joprojām nespēju noticēt. Tajā pat laikā Svizis paviesojies arī vannasistabā uz vannas malas, balansējot starp ūdens peldi un dejām uz flīžu grīdas. Baudījis princešu multfilmas, zvilnot dzīvojamās istabas dīvānā starp pusizēstām čipsu pakām un gardu muti notiesātu šokolādes konfekšu papīrīšiem. Pievienojies gan uz brokastu kafiju, gan citām vēderprieku baudīšanām mūsu ģimenes ēdiena svētnīcā. Izbraukājies ar līdzsvara riteni. Bijis galvenais viesis tējas ballītē. Divreiz. Karaokes vakarā pārliecinoši izpildījis Cip, cip cālīšus un Ziemassvētku priekšvakarā ticis pats pie sava džempera ar ziemeļbriedi. Vienvārdsakot, Svizis ir īsts mūsu ģimenes loceklis.
“Draugi vēroja, kā saule piesardzīgi, itin kā baidīdamās notraukt skaistās cepures, ripo pa koku galotnēm.”
Šobrīd (tikai tīrākās veiksmes (un dažādu mazu mazītiņu sakritībiņu dēļ)) manas rokas sasniegusi grāmata, kura ikreiz, tajās nonākot, ar vārdiem – atdod, tā ir mana – tiek no tām tūlīt pat izravēta kā balanda no biešu vagas. Skaidrs, ka manai divgadniecei līdz burtu pavēlniecei vēl mazliet jāpastiepjas, taču acīmredzot ilustrācijas ir tieši tik vērtas, lai cīņā par tām, stātos pretī pat savai radītājai (un ar to es domāju – MAN, jo par to, vai visumam ir tētis vai mamma, igauņu zinātnieki vēl nespēj vienoties, tādēļ atbildes uz tik eksistenciāliem jautājumiem būs nedaudz…jāuzgaida). Un patiesi. Redzot Svizi grāmatnīcas plauktā, prātā neviļus iezogas jautājums – kāpēc Svizis atrodas šeit, nevis, piemēram, pārtikas veikalā? Saldumu nodaļā. Uz Sviža vāka noteikti pietrūkst uzraksta, ka tā neapšaubāmi ir grāmata, ne pārtikas izstrādājums, no kura bojājas zobi vai paaugstinās holesterīna līmenis. Ilustrācijas ir tieši tik krēmīgas un gaisīgas. Lai kā tu censtos to nepieļaut, siekalas vienalga atradīs ceļu uz taviem lūpu kaktiņiem. To, ka tagad nestāstu aplamības, apliecina arī tas, ka vienīgais, ko vēl bez šīs grāmatas mana meita tik privātīpašnieciski sargā, ir saldumi.
“Tas KĀDS var būt KĀDS ĻOTI BĪSTAMS, tāds, kurš vienā kampienā var aprīt ne tikai Sivēnu, bet arī govi ar visām slidām.”
Lietuviešu rakstnieka Marjus Marcinkeviča un ilustratores Linas Dūdaites duets ir nevainojams. Latvieši teiktu – kā Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks. Pasaku stāstnieks un ilustrāciju burve radījuši lielisku mākslas darbu, pie kura kavēties grib bērni visos vecumos (tajā skaitā arī bērni, kuru vecums pārsniedz divdesmit viena gada robežu). Priecē, ka autors šīs pasaku grāmatas mērķauditorijas uzrunāšanai izvēlējies tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem jācenšas apgūt pēc iespējas agrākā vecumā – draudzība un drosme baiļu pārvarēšanai. Lai šī lietuviešu pasaka, kura ir kā apliecinājums tam, ka, lai stātos pretī bailēm, nav nepieciešams bagātīgi aprīkots ekipējums (ja nu vienīgi opapa korķu viļķis) – vien īsta draudzība un kripatiņa drosmes, nonāktu arī mūsu mazo lasītāju grāmatu krātuvītēs, jāpateicas burvīgajai tulkotājai Dacei Meierei, kuras darbs kārtējo reizi neliek vilties. Tas ir kā dimants, kas nokritis no debesīm. Vajadzēs uzrakstīt par to dzejoli… (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)
“Vajadzētu ar to Svizi sadraudzēties, jo mums, inteliģentiem zālēdājiem, kāds negants draugs allaž noder.”
Pasakas centrā ir draudzība. Draudzība starp Sivēnu un govi Adelaidu (vai esat kādreiz redzējuši govi ar tik skaistu vārdu?). Kādā dzidrā ziemas dienā, kad Sivēns nolemj baudīt tās priekus, dodoties pastaigā pa aizsaluša strauta izveidotu taciņu, kuru ieskāvuši koki sniega cepurēs, taisni nezināmajam pretī, Sivēns atduras pret aizsalušu ezeru. Mazajam Sivēnam uzreiz ir skaidrs, kas ar šādu nejauši atklātu brīnumu ir jādara (mums, no ziemas teju atradušajiem, drīz vairs nebūs ne jausmas, kā ziema lietojama). Ir jāslido! Sivēns ātri vien saprot, ka baudīt ziemas priekus vienam, ir pilnīgs neprāts, tāpēc Sivēnam uz ledus pievienojas Adelaida. Govs uz slidām (šajā brīdī jāpiedomā pie tiem, kuri jebkad agrāk ir teikuši vārdus : “kad pūcei aste ziedēs”, “kad zaļos sētas mieti”, “kad govis slidos”… jāpiedomā pie tiem un “lietām”, kuras noteikti ar ŠO pašu mirkli sāk piepildīties). Un izrādās, ka slidot spēj pat šķietami lempīgi dzīvnieki, ja vien ir uzticīgs plecs, uz kura atbalstīties. Taču abu draugu ziemas idilli pēc neilga laika izjauc kādas baisas būtnes parādīšanās. Būtnes, kuru no Sivēna un Adelaidas, šķir vien ledus kārta. Tas ir briesmonis, kas mājo ezera dzīlēs. Un pat ļoti iespējams, tā dzimtas saknes plešas tālu, tālu, dziļi, dziļi Āfrikas ūdeņos. Tas ir Svizis. Ko viņš te dara, pieplacis pie ezera ledus vāka? Ko viņš grib no Sivēna un Adelaidas? Vai apēst, uzdzerot saldo ezera ūdeni? Aprīt divus inteliģentus zālēdājus un divus slidu pārus? Vai varbūt draudzība ir tā, ko Svizis grib? Vai palīdzība… Abiem draugiem nu jāizlemj, kam ļauties – bailēm vai drosmei.
“Es viņam uzzīmēju āboliņlapu, sieru un puķi, bet viņš man – zivi un kaut ko nesaprotamu…”
Dzīve jau visu laiku rit starp bailēm un drosmi. No rīta mēs pamostamies, baidāmies no tā, ko nesīs diena. Vai tā būs satraukumu pilna? Vai varbūt laimības? Varbūt laimēsi loterijā? Vai no darba e-pasta klientam nejauši nosūtīsi savu pašbildi… Taču izejot pa guļamistabas, dzīvokļa, mājas, vai kāpņu telpas durvīm, izejot pretī savai dienai, saviem ieguvumiem un zaudējumiem, mēs apņemamies būt stipri. Mēs apņemamies būt drosmīgi. Apņemamies būt drosmīgi, neatkarīgi no tā, ko dzīve ir ieplānojusi mūsu sakarā. Un ir tik labi, ka ir kāds, kuru ņemt pie rokas. Vai tas ir draugs, mīļotais. Vai brālis, māsa. Un drosmi nevis dalīt, bet reizināt un kāpināt. Tikai mūsu varā ir izlemt, kādi iziesim pretī savai dienai – baiļu vai drosmes pilni.
Svizis ir neizsakāmi apburoša grāmata. Nav iespējams nesajust katrā grāmatas centimetrā (un pat milimetrā) ieguldīto mīlestību, kuru autoriem nav bijis žēl atdot mazajiem lasītājiem. Ir tik priecīgi, ka šim sirsnīgajam stāstam, kuram tik ļoti nevēlējos redzēt ne galu, ne malu (nu tā, lai šī pasaka un ilustrācijas turpinātos vēl ilgi iekš grāmatas vākiem), ir izdevies piepulcēties Jāņa Rozes apgāda 2019. gadā izdoto grāmatu sarakstam, lai dotu iespēju arī latviešu cilvēkbērniem saritināties šī stāsta burvībā.
“Es dzīvošu, līdz tikšu ārā no šīs vietas. Es iziešu no šejienes kā brīvs cilvēks. Ja pastāv elle, es redzēšu, kā šie slepkavas deg tās ugunīs.”
Jau teju nedēļu, no rītiem mostoties, kafiju vajag ne tikai ķermenim (un dvēselei), bet arī tai smadzeņu daļai, kura atbild par laika, datuma (un vietas) apzināšanu, jo tā lietiņa (bez pamatīgas kafijas apstrādes) negrib darboties. Ir grūti ik dienu pieķerties pie domas, ka ir jau 2020. gads, un pagājis vesels gads, kopš grāmatu lapu šķirstīšana un latviešu valodas vārdnīcās atrodamo vārdu locīšana dažādās formās (gan ģeometriskās, gan ne tik), kļuvusi par nepieciešamību. Tūlīt aiz kafijas (un citām izpriecām, bez kuru uzskaitīšanas iztiksim, jo mamma lasa). Pirms gada lasīšanas izaicinājuma latiņu pacēlu līdz piecdesmit grāmatu atzīmei, vēlāk to palielinot līdz simtam, nekaunīgi pārspējot arī to. Šogad, gribētos teikt, esmu nedaudz pieticīgāka. Lai arī lasīšanas izaicinājumā metos iekšā ar vēlmi izlasīt sešdesmit sešas grāmatas, īpaši necentīšos šo grāmatu skaitu pārspēt. Mana apņemšanās ir lasīt grāmatas lēnāk – tā, it kā man nebūtu jāsteidzas izlasīt visas pasaules grāmatas, jo kāds to varētu izdarīt pirms manis. Esmu pierādījusi sev, ka vajadzības gadījumā to arī izdarītu. Un ar to man pietiek.
“Tev pieder tikai tā vieta, kuru tu pats sev iekaro.”
Skatoties uz grāmatu kaudzīti, kura, pateicoties manai decembra atpūtai (rudens un Ziemassvētku depresijai, paijājot vienai otras rociņuun bužinot muguriņu zem lāpstiņām), kļuvusi tumīga, bija jāsāk domāt, kurai ķerties klāt kā pirmajai, lai to (kaudzīti) ne tikai paretinātu, bet pabarotu arī savu sirdsapziņu, kura mani, kā satrūcinātu un ar pērienu iebaidītu bērnu, bija atstājusi novārtā. Šoreiz izvēle krita par labu Heteres MorisasAušvicas tetovētājam. Un ne tikai tāpēc, ka šīs grāmatas lasīšanas brīdi gaidu jau sen – kopš brīža, kad uzzināju, ka kaut kur pasaulē eksistē vēl līdz latviešu lasītāju grāmatu plauktiem (un sirdīm) nenonākusi grāmata, bet arī tāpēc, lai atbrīvotu, stāvus griestos augošo, grāmatu kaudzīti no tā smaguma, kas šķietami lauzās ārā ne tikai no grāmatas nosaukuma, bet arī no tās vākiem. Un tādu smagumu ir neiespējami noturēt. Pat ja esi grāmata ar cietiem, bieziem vākiem. Rakstot šī ieraksta pirmo citātu, kaklā savijas kamols. Es zinu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Kas slēpjas aiz izmisuma un sāpēm, kurās ietērptas šo vārdu zilbes. Kas slēpjas aiz grāmatā sastapto varoņu likteņiem. Kā tie vijušies un aizvijušies, lai nekad neizstāstītie stāsti un nekad neizsāpētās sāpes iegūtu burtu un vārdu apveidus. Un nonāktu mūsu – lasītāju vērtējumā. (No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
“Šajā vietā nemainīga ir tikai nāve.”
Aušvicas tetovētājs ir Jaunzēlandē dzimušās rakstnieces Heteres Morisas debijas romāns. Tas pirmo reizi publicēts 2018. gadā. Piecpadsmit gadus pēc tam, kad Hetere Morisa iepazinās ar šī romāna galveno varoni Lali, kura atmiņu stāstījums nu kalpo kā viena no liecībām zvērīgajiem notikumiem, kuri tika pastrādāti pret gūstekņiem aiz koncentrācijas nometņu sienām. Divpadsmit gadus no tiem, šis stāsts neatlaidīgi pastāvējis kā kinoscenārijs. Tomēr, pateicoties lielākām un mazākām apstākļu sakritībām, Lali stāsts uz mūžīgiem laikiem ticis atdzīvināts grāmatu lapaspusēs, kas mums – grāmatu gardēžiem – izrādījies vareni sātīgs kumoss. Ne velti romāna Aušvicas tetovētājs pārdoto eksemplāru skaits pārsniedzis trīs miljonus. Tas nozīmē ne tikai to, ka cilvēku interese par vienu no vēstures tumšākajiem un baisākajiem posmiem joprojām nav zudusi, bet arī to, ka Lali un Gitas mīlasstāsts iekarojis lasītāju sirdis vairāk nekā piecdesmit valstīs visā pasaulē. Rakstniece Hetere Morisa Lali iepazina īsi pēc Gitas nāves. Mīļotās zaudējums arī bija Lali pamudinājums izstāstīt šo stāstu. Lali kvēlākā vēlme bija doties pie savas mūža mīlestības, taču pirms tam viņš juta pienākumu izstāstīt savu stāstu. Stāstu, kuru saglabāt man un jums. Saglabāt nākotnei. Lai tas nekad vairs nenotiktu.
“Glābt vienu nozīmē glābt pasauli.”
Ludviga Eizenberga (Lali) stāsts grāmatā sākas ar 1942. gada aprīli. Lopu vagonam kratoties cauri nepazīstamiem lauku plašumiem pretī vēl nezināmajai, kontūru nesaskatāmajai nākotnei, Lali iespiests starp citiem vīriešiem, kuri, tāpat kā Lali, savu likteni neapzinādamies, dodas pretī vilciena galapunktam, kurš kļūs par laimīgas dzīves beigu (un pazemojumiem, nāves draudiem pilnu gadu sākuma) punktu. Lai cik pārliecinošs Lali nejustos, redzot naidīgos skatienus, kuri vērsti viņa virzienā, gludinātā uzvalka, tīrā, baltā krekla un kaklasaites dēļ, Lali saprot, ka tie ir tikai māņi. Viņš no nezināmā ir tikpat nobijies kā pārējie. Taču tas, kas viņā vēl uztur gaismu, ir tas, ka viņš zina, ka no šāda pat likteņa ir izglābis savu ģimeni. Kad kādu dienu tiek izziņots, ka katrai ebreju ģimenei ir jānodod viens bērns (astoņpadsmit vai vairāk gadu vecumā), lai tas strādātu vācu valdības labā, Lali ir tas, kurš pats labprātīgi uzņemas šo lomu, nenojauzdams, ka pēc divu dienu pavadīšanas lopu vagonā, kurš to vedis nezināmā virzienā, noklaudzēs bultas, vagona durvis atvērsies, un Lali atradīsies lielākā un nežēlīgākā koncentrācijas nometņu tīkla priekšā, kuras dzelzs vārtu pašu augšu rotā metālā kalti vārdi (kuri mūsdienu cilvēkam rada zosādu) – ARBEIT MACHT FREI.Darbs dara brīvu. Nenojauzdams, ka jau pēc pāris mirkļiem zaudēs savu identitāti, kļūstot vien par cietumnieku ar numuru 32407. Numuru, kurš uz mūžīgiem laikiem, ietetovēts uz kreisās rokas apakšdelma, kļūs par atgādinājumu vienam no cilvēces lielākajiem noziegumiem. Noziegumam, kurš varēja nenotikt.
“Ja ņem vērā apstākļus, kādos mēs atrodamies, tavs spēks var būt vājums. Pievilcība un laipns smaids tevi ievedīs nepatikšanās.”
Sākas Laliun pārējo gūstekņu cīņa par izdzīvošanu. Izdzīvošanu vietā, kurā sienas vaid un raud par tiem, kuri no rīta aiziet un vakarā neatgriežas. Lali veiksmes stāsts sākas ar to, ka viņš izceļas ieslodzīto vidū ne tikai ar savu izsmalcināto izskatu un stāju, ņemot vērā notiekošā apstākļus, bet arī ar savām valodas zināšanām, kurām visas barjeras ir nolīdzinātas, brīvi pārvaldot vairākas valodas, un citām prasmēm, kuras aiz koncentrācijas nometnes mūriem lieti noder. Tādēļ no smaga darba darītāja Lali salīdzinoši ātri tiek privileģēts amatam, kurā viņam nāksies satikt tūkstošiem cilvēku, kuriem atņemtas ģimenes, salauztas dzīves. Cilvēkus, kuri ir tādi paši kā viņš. Un starp tiem viņš ieraudzīs Viņu. Sievieti, kuras dēļ viņš nosolīsies darīt visu, kas viņa spēkos, lai izdzīvotu viņš, lai izdzīvotu viņa. Lai viņi abi izietu no šī cietuma kā brīvi cilvēki. Cilvēki, kuri pelnījuši dzīvot un piedzīvot laimības brīžus. Kļūstot par Aušvicas tetovētāju (Tätowierer), Lali satiks Gitu. Uzplauks jūtas, kuras apslāpēt nespēs pat vārdiem neaprakstāmās un prātam neaptveramās šausmas un noziegumi, kuru pārestību apmēri liek asinīm sastingt.
“- Vai zini ko, Tätowierer? Varu saderēt, ka tu esi vienīgais žīds, kurš iegājis gāzes kamerā un iznācis no tas atkal ārā.”
Rakstnieks Kurts Vonnegūts ir teicis, ka divi galvenie Visuma virzītāji ir laiks un veiksme. Šķiet, ka tieši veiksme un laiks bija tie, kas virzīja Lali visuma centru pretī tai dienai, kad viņš atkal būs brīvs. Ne vairs cilvēks, kura identitāti nosaka bezpersonisks numurs uz rokas, bet cilvēks, kurš ir pats sava likteņa lēmējs. Ir ļoti grūti būt šīs grāmatas vēstnesei, censties nepateikt neko lieku, tikai mazliet iekārdināt, radīt interesi jums pašiem ķerties pie šī ārkārtīgi skaistā un iekšējo emociju plosošā romāna. Un ir tik pat grūti runāt bez personīgu (apzinātu un neapzinātu) jūtu izpausmju (un no kaimiņzemēm nākušu lamuvārdu) iejaukšanās stāstījumā. Lasot Lali stātu, vairākkārt gribējās no grāmatas novērst skatu, triekt to pret sienu…bet ne jau grāmata ir vainīga salauzto likteņu priekšā. Tie ir cilvēki, kuri domāja, esam augstāk par citiem. Cilvēki, kuri uzskatīja, ka ir spējīgi lemt, kuram dzīvot un kuram nē. Grāmatā aprakstītie notikumi, kuri likuši Lali iziet caur elli, ir neskaitāmi daudz. Romāna lasīšanas laikā pat dažus no tiem domās piefiksēju, lai izstāstītu šeit. Taču, kad beidzot bija pienācis brīdis dalīties ar jums savās sajūtās, sapratu, ka tas nebūtu godīgi. Ne pret Lali. Ne pret jums. Gribu, lai jūs paši izlemjat, vai vēlaties ļaut emocijām izvirt pār Aušvicas tetovētāju, vai tomēr nocietināt savu sirdi un stāstu, kurš pa mazu, mazu caurumiņu ļautu ielūkoties sāpīgi skumjajā vēstures lapaspusē, tajā neielaist. Grāmatā aprakstītie notikumi, kuri likuši Lali iziet caur elli, ir neskaitāmi daudz. Taču katru no tiem gribas pavadīt ar vārdiem – tā ir tikai un vienīgi veiksme. Veiksmes un nekas cits. Jo kā gan ir iespējams nonākt tādā bezdibenī un tikt no tā ārā…
“Lēmums dzīvot ir izaicinājums.”
Lasot romānu Aušvicas tetovētājs (un to uzsver arī pati romāna autore Hetere Morisa), noteikti jāatceras, ka šis romāns ir atmiņu vēstījums, ne vēsturisku faktu uzziņas avots. Tas ir vēl viens aculiecinieka stāsts visā šo zvērību aculiecinieku okeānā. Tikai šis stāsts ir spējis noklusēts izdzīvot cauri gadiem un tikai tad tapt izstāstīts, pateicoties mīlestībā dotajam solījumam. Cilvēki, kuri izdzīvoja, ir varoņi. Viņu izdzīvošanas alkas daļēji bija arī pretošanās nacistu veiktajām pārestībām. Pretošanās liktenim, no kura šķietami varētu izbēgt, tikai nāvei lūdzot palīdzību, deva iespēju gūstekņiem atgriezties no vietas, no kuras nekad neviens vēl nav atgriezies. Atgriezties no elles.
“Visiem ir jāuzdrīkstas ļauties nezināmajam, pasaule visiem ir vienlīdz sveša, pirms cilvēks uzdrošinās tiekties tai pretī un tā kļūst pazīstama.”(Rīka Pulkinena. Patiesība.)
Esmu diezgan praktiska sieviete. Aizlūzušu nagu salīmēju ar superlīmi. Cauras zeķubikses – ar nagu laku. Ja dzīve man dod citronu, es tai dodu sīpolu. Kartupeļus no šķīvja nolasu pirmos, karbonādi pataupot saldajam ēdienam. Esmu 75% latviešu un 25% lietuviešu meitene. Praktiskums man ir asinīs. No emociju slūžu atvēršanās pasākumiem izvairos, kā izvairos arī no matemātiskām darbībām, kuru nosaukumi ietver sevī arī tādus burtu virknējumus kā trigonometriskās funkcijas. Taču šo (relatīvi emocionālo) brīdi gaidīju jau sen. Gaidīju ilgi. Gaidīju ar nepacietību. Gaidīju izdevību, kad bez sevis šaustīšanas, beidzot varēšu atskatīties pār plecu uz izdarīto (lasīt: izlasīto).
“Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu.” (Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.)
2019. gads manā dzīvē ieviesa pamatīgas korekcijas – liekot man no mūžīgās telefonā lūrētājas kļūt par grāmatu ostītāju un burtu mīlētāju. Skaidrs ir viens – ja kāds 2018. gada 30. decembrī man būtu pateicis, ka jau pēc dažām dienām es iemīlēšos grāmatu lasīšanā no ausu galiņiem līdz papēžiem un atpakaļ, visticamāk, šis cilvēks manās Jaungada viesības paliktu bez svētku rasola un glāzes lēta šampanieša, no kura kājas noreibst ātrāk nekā galva, bet vēders izbauda īstu centrbēdzes spēku. Tas, ka ar grāmatām saprotos labāk nekā ar cilvēkiem, kļuva skaidrs, kad tik tikko biju aizvērusi savu deviņpadsmito (janvāra mēnesī) izlasīto grāmatu (Jevgeņijs Vodolazkins. Aviators). Par visai atzītu joku līdzcilvēku vidū kļuva teiciens, ka vienā mēnesī esmu izlasījusi vairāk grāmatu nekā savos zem saules stariem pavadītajos divdesmit piecos gados kopā ņemot. Taču pašai man tas smieklus neizraisīja. Visticamāk, tā ir taisnība.
“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.”(Inese Dreimane. Vēstule ar pielikumu.)
Visgrūtākais, kļūstot grāmatu atkarīgam, ir cenšanās noturēties virs grāmatu okeāna radītā spiediena. Un katru reizi, kad grāmatu vilnis nāk pār galvu, ievilkt dziļu elpu un ļauties nezināmajam. Ļauties tām sajūtām, kas spiež zem smagā grāmatu okeāna vāka, ienirstot aizvien dziļāk un dziļāk rakstīto vārdu burvībā. Un ļauties tām sajūtām, kas atbrīvo, kad iznirstot no grāmatu okeāna dzīlēm, lai atkal un atkal no jauna ievilktu dziļu elpu, pirms ļauties kārtējam grāmatu vilnim, atrodi pāris minūtes laika, lai ielūkotos kalendārā un saprastu, ka, atdodot sevi grāmatām, laiks nepielūdzami steidzas un aizsteidzas pa priekšu. Pa priekšu tev un visām tavām grāmatu jūrām un okeāniem. Tas, ka aprīļa sākumā attapos ar teju tik tikko izlasīto četrdesmit devīto grāmatu (Sanita Reinsone. Meža meitas.) rokā (četrdesmit devītono piecdesmit, kuras bija ieplānojusi izlasīt šī gada laikā), pirmo reizi lika man aizdomāties, kā būtu, ja savas pārdomas par izlasīto nemaltu vien savās domu dzirnavās, bet izrakstītu no sevis ārā vienkāršos paplašinātos un saliktos pakārtotos teikumos. Pēc diviem mēnešiem vēl viens grāmatu blogs sagaidīja savu pirmo ierakstu – Svetlana Aleksijeviča. Černobiļa. (Lūgšana).
“Jo vienkāršāki vārdi, jo dziļāka to jēga.” (Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.)
Tas, ka neapstājos pie desmitās, divdesmitās vai piecdesmitās izlasītās grāmatas, ir vairāku apstākļu sakritība. Viena otrai pāri un apkārt. Kā lampiņu virtenes Ziemassvētku eglītē vai pētersīļu rotājumi Jaungada salātu bļodā. Kā ķermeņi liecas pār ķermeņiem. Zem segas. Pēc pusnakts. Viens no vislielākajiem palīgiem manā grāmatu lasīšanas organizēšanā nenoliedzami ir Goodreads (virtuālais grāmatu plaukts), kā arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī gada lasīšanas maratonā piedzīvotas vien pavisam niecīgas vilšanās (uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. un ar astīti). Un tieši tas, ka grāmatu sarūgtinājums bijis tik neliels, dzinis mani uz priekšu. Dzinis ar galvu taisni iekšā jau augstāk aprakstītajā grāmatu okeānā.Ar visām no tā izrietošajām sekām.
“Ja savā garajā mūžā esmu kaut ko iemācījusies, tad tā ir atziņa: mīlestība parāda, kādi mēs vēlamies būt, bet karš atklāj, kādi esam patiesībā.” (Kristīne Hanna. Lakstīgala.)
Sākotnēji šī bloga ieraksta mērķis bija padalīties ar piecām grāmatām, kuras šī gada lasīšanas maratona laikā kā dadži dvēselei pielipuši. Uz neatlipšanu. Taču, jo vairāk malu tās pa domām (rindoju, sarindoju, kārtoju, pakārtoju), jo vairāk apjuku. Apjuku. Līdz apmaldījos. Simt vienpadsmit grāmatās ir tik viegli apmaldīties. Un nemaz nav jābrien brikšņos iekšā, lai apmaldītos priežu mežā. Vai mazpilsētas autoostā jāiesēžas autobusā, lai pēc četru stundu kratīšanās Nordekas sēdekļos, to pašu atkārtotu arī Rīgas Centrāltirgū. Savu 2019. gada grāmatu topu no piecām lieliskām grāmatām esmu izaudzējusi (kā izaudzējusi līdakasti līdz ziedēšanai) līdz piecpadsmit grāmatu topam:
2019. gada grāmatu TOP’s
15. Džordi Sjerra i Fabra. Kafka un ceļojošā lelle.
Īsti nezinu, kā to definēt – grāmatu atradu es vai tā atrada mani. Kādu dienu, kad beidzot biju nolēmusi dot iespēju mani uzrunāt arī rakstniekam Francam Kafkam (jo biju dzirdējusi, ka Franca Kafkas rakstīto vārdu apburti, lasītāji to (Francu Kafku) patur sirdī uz visiem laikiem), tāpēc devos uz savu mīļo, 300m attālo bibliotēku, lai tās krājumos meklētu un atrastu kaut ko no šī leģendām apvīto darbu autora daiļrades. Taču liels (un mazliet sarūgtināts) bija mans pārsteigums uzzinot, ka vienīgā ar Kafku saistītā grāmata, kura atradās bibliotēkas piedāvājumā, bija – Kafka un ceļojošā lelle. Džordi Sjerra i Fabras vārds man bija nezināms (un kur nu vēl kaut kas par ceļojošām lellēmun tas, vai grāmatas autors ir sieviete vai vīrietis), tāpēc pirmā lieta, ko darīju – atradu to iekš Goodreads, lai redzētu citu lasītāju vērtējumu par to. Otrā – paņēmu to līdzi uz mājām. Trešā – aplēju puķes, iztīrīju māju, izmazgāju matus, aplēju krūzi ar karstu kafiju un iekārtojos dīvāna spilvenos, lai ieslīgtu Džordi Sjerra i Fabras (kurš izrādījās vīrietis) vārdu simfonijā, kurā tās viens no galvenajiem varoņiem – rakstnieks Kafka – tiek ietērpts leļļu pastnieka drānās pēc tam, kad kļūst par liecinieku kādas meitenes skumjām un ilgām pēc zudušās lelles. Francs Kafka kļūst par starpnieku starpmeiteni un ceļojošo lelli, kuras dēku vēstījumus trīs nedēļu garumā rakstnieks izraksta uz vēstuļpapīra, lēnām sagatavojot meiteni dienai, kad ceļojošā lelle uzrakstīs savu pēdējo meitenei adresēto vēstuli. Kafka un ceļojošā lelle ir izcils bērnu un jauniešu literatūras paraugs, kas arī pieaugušos ieraus neparastā un meistarīgi veidotā stāsta epicentrā, aizmirstot par apkārt notiekošo.
“Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā…” (Pētergailis, 2011)
14.Linda Šmite. Rainītis.
Rakstniece Linda Šmite ir uzrakstījusi darbu par mūsdienās tik ļoti aktuālu un sāpīgu tēmu tik ļoti nepārejoši skaistā un valdzinoši saistošā valodā, ka man gribas teikt, ka šis ir viens no vislielākajiem un visskaistākajiem latviešu autora darbiem, kuru man nācies lasīt. Mēs, pieaugušie – vecāki un vecvecāki pārāk daudz iespringstam, lai nodrošinātu sev, saviem bērniem, mazbērniem, vidi, kurā augt un pieaugt, lai it kā tajā nekā netrūktu, taču aizmirstam par pašu būtiskāko. Bērns nav ģenētiski ieprogrammēts, lai piedzimstot, tam uzreiz vajadzētu jaunākos skārienjūtīgos ekrānus. Bērni paši grib būt skārienjūtīgi. Grib, lai vecāki tos bezgalīgi stipri samīļo, nobučo, bez pienākuma balsī pajautā kāda bija tava šodiena. Bērniem nevajag vecākus, kuri dzīvo uz salas okeāna vidū, un glāsta zivis fabrikā. Bērnam nevajag, lai zivis nozog bērniem vecāku glāstus. Bērnam vajag mammu, kura no rīta uzvāra debešķīgi gardu putru. Bērnam vajag tēti, kurš vakarā pirms saldas aizmigšanas, lasa pasakas par princesēm un prinčiem no tāltālām zemēm. Mēs paši esam tie, kas bērnus pieradinām pie dārgām mantām, žilbinošiem ekrāniem, arī paši pazūdot tajos, un nemaz neredzot, ka kāda maza sirsniņa pēc mums tik ļoti lūdz. It īpaši, kā tas ir ar Rainīti, puiku, kurš ir īpašāks, kā citi bērni. Atšķirīgs. Šādiem rainīšiem vecākus vajag neizmērojami vairāk, jo bez vecāku rūpēm un mīlestības, šādi rainīši netiek līdzi pasaules straujajam skrējienam. Tādā pasaulē šādus rainīšus viegli aprij sabangoti jūtu okeāna viļņi. Varbūt tieši tāpēc Dieviņam bija žēl, ka Rainītis kļūst lielāks. (Zvaigzne ABC, 2016)
Šī īsprozas grāmata mani atrada tik pat nejauši, cik nejauši to izdarīja Kafka un ceļojošā lelle. Gājiens uz bibliotēku noslēdzās ar nelielu asaru un puņķu mēģināšanu noturēt tos tam paredzētajās vietās, jo, proti, grāmata, kuru biju izraudzījusies nākamo izlasīt sausu, atstājot aiz sevis tikai kailas lapas, bija Janas Egles Svešie jeb miļeņkij ti moi, ar kuru dotajā brīdī savās mājās mielojās kāds cits grāmatu gardēdis. Tomēr, pirms es paspēju ar vilšanās sajūtu aiz sevis aiztaisīt bibliotēkas durvis, bibliotekāre izsaucās, ka ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Nenojauzdama, kādu tumsu patiesībā slēpj šis gaišais grāmatas nosaukums, prātīgi un akurāti ieliku to savā bibliotēkas grāmatu ķeselē un devos mājās nobaudīt svaigo medījumu, par spīti tam, ka kaut kur netālu (iespējams pat kaimiņu mājā), kāds mielojās ar svešajiem. Šajā grāmatā vienkopus lasītājam tiek piedāvāti stāsti, kuri atstāj spēcīgu pēcgaršu. Taču brīžiem izraisītā emociju gamma ir tik spēcīga, ka šķiet, esi aizrijies ar maltiem pipariem vai kanēli. Stāsti nav savstarpēji saistīti, tāpēc sitieni pa nervu galiem trāpa vairākkārt. Un ar katru reizi spēcīgāk. Grāmatas galvenie varoņi ir Latvijas cilvēki. Tik pat labi – es vai jūs. Gan pāri darītāji, gan tie, kam pārestība tiek nodarīta. Stāsti, kas liek gan izbrīnā saķert galvu vai ieplest acis tik lielās kā kotlešu ripas uz pannas. Man nebija ne jausmas, ka tik maza grāmatiņa sevī var slēpt tik lielu tumsu, kas sirdi lauž uz pusēm. Bet šī bija pirmā reize, kad iemīlējos Janas Egles rakstītajos vārdos. Un tumsā, kuru slēpj gaisma. (Latvijas Mediji (Lauku Avīze), 2016)
12. Inga Gaile. Stikli.
Stāsta, kā nonācu līdz šai grāmatai, nebūs, jo es to neatceros. Taču stāsts, kas ieausts celulozes molekulās ar latīņu alfabēta burtiem, man ir (šķietami) svaigā atmiņā. Lasot grāmatu Stikli, ir sajūta, ka esi iekritis stiklos un sagriezies miljons gabaliņos, un līdz grāmatas beigām tev ir jāpaspēj sevis mozaīka salikt kopā. Ingas Gailes rokraksts šajā grāmatā ir apburošs. Sapludinot dzeju kopā ar prozu, autore ļauj ielūkoties katra grāmatas stāsta varoņa domās. Izdzīvoties tajās un iedzīvoties. Bez apnikuma un paguruma. Tam gan vajag laiku, lai saprastu, kurā virzienā pa domu straumēm tu dodies, bet, kad tas notiek, bez apstājas šīs grāmatas biķeris tiek izdzerts sauss vienā acu mirklī. Grāmatas darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, taču nevienu brīdi nepamet sajūta, ka tas varētu notikt arī šodien. Vakar vai rīt. Ārkārtīgi skaisti un sevis plosoši. Ja esi izlasījis šo grāmatu un tev ir izdevies izkārpīties ārā no stikliem, tu jau esi uzvarējis. (Dienas Grāmata, 2016)
2019. gada pašā nogalē lasītāju vērtējumam tika nodota grāmatas Stikli turpinājums – Skaistās. Kas ir īsta Jaunā gada dāvana…
11. Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.
Tie bijām mēs ir īsta sirds un vainas apziņas, prieka un skumju, mīlestības un piedošanas anatomija. Un tā ir augstākā māksla, apvienot šo visu, tik ārkārtīgi būtisko, vienā mazā grāmatiņā. Lasot šo grāmatu, lasītājs, gribot to vai nē, ir aculiecinieks ne vien tam, kā lēnām izgaist dzīvība, bet arī tam, kā rodas jauna, topot par mierinājumu, kas gaidīts veselus 30 gadus. Un abās šajās – ir kaut kas neaptverami skaists. Golnāza Hašemzāde Bunde ir jauna un par sevi daudz sološa rakstniece, kura dzimusi Irānā, taču, būdama vēl bērns, kopā ar ģimeni, dodoties bēgļu gaitās, nonākusi Zviedrijā. Ar šo rakstnieces dzīves stāsta posmu un abiem viņas rakstnieka kontā šobrīd esošajiem romāniem var vilkt paralēles – arī romānā Tie bijām mēs tiek vēstīts par irāņu ģimeni, kurai nākas pamest savu dzimteni, izraut savas saknes un mēģināt iedēstīt tās atkal no jauna svešā zemē. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)
10. Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.
Ar grāmatu No debesīm nokrita trīs āboli man ir īpašas attiecības, tāpēc teikt, ka ar lielāko prieku to ierindoju topa desmitajā vietā, ir diezgan lieliem burtiem rakstīts. Romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Šī grāmata apbur ar vieglumu, kurā tās autore spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Grāmata vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts un cilvēcisko vienkāršību saglabājoša. Īsta armēņu “pasaka” visā savā krāšņumā. Šī ir viena no tām grāmatām, kuru lasot, jūsmošana par tās tulkojumu ir neizbēgama. Tas, ka tik skaisti un saistoši šis vēstījums pārnests latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtčjanas nopelns. Valoda, kuru kā mazu kaķēnu gribas vienkārši paņemt klēpī. Samīļot katru burtu, katru vārdu. Valodu, kurā neapmaldās armēņu kultūra un tradīcijas, trāpot tieši mūsu nocietinātajās ziemeļnieku sirdīs. Kādēļ minēju, ka man ar šo grāmatu ir īpašas attiecības? Tāpēc, ka ikreiz, kad kāds jautā pēc kāda grāmatas ieteikuma, šo grāmatu iesaku kā vienu no pirmajām, jo zinu – vienaldzīgo nebūs. ( Jāņa Rozes apgāds, 2018)
Vai karš padarīja mūs ļaunus vai vienkārši pamodināja ļaunumu, kas mūsos jau mita? – citāts no grāmatas, kurš man ikreiz, domājot par Jūras sāļumu, nāk prātā. Grāmatas ļoti bieži (teju vienmēr) izvēlos ne autoru, bet tulkotāju dēļ. Pētot tulkotājas Silvijas Brices tulkotos darbus, acis (un mazliet arī sirds) aizķērās pie grāmatas, kuras nosaukums liek aplaizīt izkaltušās lūpas (sāļš paliek sāļš). Skaidrs, ka, izlasot pašu grāmatas aprakstu, man divreiz nebija jādomā (esmu diezgan attapīga). Grāmata pēc pāris mirkļiem jau zvilnēja man blakus dīvānā. Lai arī grāmatā aprakstītie notikumi ir sirdi plosoši un liek visa garuma spalviņām un spalvām uz ķermeņa saslieties stāvus, grāmatu gan tās autore, gan tulkotāja (šķietami) rakstījusi ar vieglu roku – romāns uz priekšu lasās zibenīgi – ne tikai viegli uztveramā teksta, bet arī vēlmes uzzināt, kas notiks nākamajā lapaspusē dēļ. Romāns rakstīts no četru varoņu skata punktiem – atklājot lasītājam katra varoņa izpratni un rīcības motīvus radušajās situācijās, kas nepavisam nav viegli. Grāmata Jūras sāļums balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Tajā ne vien aprakstītas bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laikā, bet arī vislielākā jūras katastrofa cilvēces vēsturē – kuģa Vilhelms Gustolfs bojāeja. Šo romānu reiz salīdzināju ar skumju dziesmu, kura no domām neizskan vēl ilgi. (Zvaigzne ABC, 2017)
8. Hāleds Hoseinī. Pūķa ķērājs.
Tam, ka reiz pēc kārtas izlasīju visas latviski tulkotās Hāleda Hoseinī grāmatas, ir tieši Pūķa ķērāja vaina. Taču pie tā, ka Pūķa ķērājs nonāca manās rokās, vainīga bija izcilo grāmatu grupa feisbukā. Uzzinot, ka grāmatas stāsts iesakņojies dziļi Afganistānā, es mazliet saraucu degunu, pie sevis nodomājot, ka šis nu būs tas gadījums, kad izcilo grāmatu grupas biedru ieteikums, būs ļoti smagi trāpījis garām mērķim. Taču jau ar pirmajām lapaspusēm sapratu, ka vienīgā, kas trāpījusi garām mērķim, esmu vien es pati – grāmata apbūra mani tik ļoti, ka pie tās kā nohipnotizēta nosēdēju līdz stāsts bija galā. Stāsts par diviem zēniem, kuri uzaug Afganistānā. Uzaug kā labākie draugi, uzaug kā brāļi. Taču mēs ļoti labi zinām, ka uzaugt Afganistānā, šajā skaistajā seno austrumu zemē, nav tik rožaini, kā mūsu māju pagalmos. Kādu dienu zeme zem abu zēnu kājām sagrūst. Sagrūst abu kopīgi veidotā pasaule, sabrūk draudzība. Saplosīta gabalos tiek ne tikai Afganistānas zeme, bet arī zēnu dzīves. Pūķa ķērājs ir burvīgs stāsts par draudzību, nodevību un piedošanu. Jo vienmēr ir iespējams atkal kļūt labam… (Zvaigzne ABC, 2008)
Grāmata atkārtoti izdota 2011. gadā.
7. Olivjē Burdo. Gaidot Bodžanglu.
Gaidot Bodžanglu manai grāmatu saimei pievienojās, pateicoties tam, ka uz grāmatnīcu biju devusies vieglas literatūras meklējumos. Un ar vārdu vieglas, es to tā arī domāju – mazu, mazu grāmatiņu, ar īsu, īsu stāstiņu, kuru izlasīt pāris acu mirkļos. Krāšņais grāmatas vāks piesaistīja manu uzmanību (un, kas bija labi, arī meklētais grāmatas apraksts bija atbilstošs). Un grāmata bija man kabatā. Teju burtiskā nozīmē. Taču kārtējo reizi alojos, jo, izlasot šo stāstu, to nevis gribējās nolikt plauktā putekļu krāšanai, bet padarīt to pēc iespējas garāku, atkal un atkal pāršķirstot jau izlasīto, un lasīt tā, it kā nekad agrāk šis teksts nebūtu saskāries ar acs tīkleni. Gaidot Bodžanglu ir neparasts mīlestības stāsts, no kura reibst ne tikai stāsta galvenie varoņi, bet arī tā lasītāji. Tas ir mīlestības stāsts, kurš neapzinās savas robežas, mutuļojot pāri grāmatas malām. Taču tik pat viegli, cik mīlas spārnoti ir stāsta varoņi, stāstā iezogas pa kādam traģiskam glāstam, tādējādi noturot balansu starp mīlestību un laimi, asarām un traģēdiju. Vienīgais grāmatas mīnuss ir uz vāka – trūkst brīdinājuma, ka pēc grāmatas izlasīšanas par nepārvaramu vēlmi kļūs vēlēšanās neprātīgi iemīlēties. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)
6. Kristīne Hanna. Lakstīgala.
Otrā pasaules kara tēma manā grāmatu (gan lasāmo, gan jau izlasīto) sarakstā ir bieža viešņa. Šis ir viens no vēstures posmiem, kura izzināšana mani uzrunā visvairāk. Lasot grāmatas Lakstīgala aprakstu, es šaubījos – vai tik tiešām šī ir īstā grāmata, kurā uz pāris dienām aizmirsties. Aplam biju iedomājusies, ka tas būs romantiskākām dzīslām caurvīts romāns, taču jau pēc pirmajām minūtēm, kuras pavadīju iegrimusi grāmatā, sapratu, ka šī ir īstā manām garšu kārpiņām. Romāna darbība noris Francijā. Galvenās varones ir māsas, kuras vienmēr bijušas tuvas. Taču, sākoties Otrajam pasaules karam, sabrūk ne tikai ierastā dzīve, bet sašķobās arī māsu attiecības. Karš atklāj, kādi esam patiesībā – un tas atklāj arī to, cik dažāda var būt attieksme pret situācijām, kuras veicinājis karš. Māsas izvēlas atšķirīgus ceļus, pa kuriem doties, pretojoties neiedomājami biedējošajam un smagajam okupācijas spiedienam. Taču mērķis abām ir viens – izdzīvot. Kā to panākt, nezaudējot pašām sevi un mīlestību, kuru nes sirds, nu ir katras pašas uzdevums. Traģisks, sirdi plosošs, bet tajā pašā laikā arī skaists stāsts, kura lasīšanas laikā pa rokai jābūt arī kabatlakatiņam. (Zvaigzne ABC, 2018)
5. Andžela Naneti. Mans vectēvs bija ķiršu koks.
Šī mazā mīlestības caurstrāvotā grāmata īsti vairs nav nekāds jaunums, tāpēc būtu brīnums, ja grāmatu mīļi un grāmatu lasītgribētāji to nezinātu. Noteikti vismaz reizi, klīstot pa grāmatnīcu un pētot grāmatu profilus, muguras un vēderiņus, tā ir ievērota. Un varbūt pat izcelta no plaukta un apčubināta. Grāmata Mans vectēvs bija ķiršu koks ir tik neskaitāmi daudz dziļu domu piesūcināta. Gluži kā sūklis, kurš grib uzsūkt sevī visas pasaules prieka un bēdu ūdeņus. Dziļi sirdī man šķiet mazliet dīvaini šo grāmatu pieskaitīt pie bērnu literatūras. Jā, nenoliedzami, stāsts lasītāju paņems aiz rokas un aizvedīs atpakaļ bērnībā, kurā ik vienam reiz gribējies rast atbildes uz visiem dzīvības un nāves eksistenciālajiem jautājumiem. Taču tā parādīs arī to, kā cilvēks ar cilvēku saaugt kopā var. Kā vesela sakņu sistēma. Un kas notiek brīdī, ja kāda no saknes daļām tiek zaudēta. Uz visiem laikiem. Ja tomēr acis nepaliek miklas, izlasot Mans vectēvs bija ķiršu koks, steidzami piesakieties anonīmo bezsiržu klubiņam. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)
4. Rīka Pulkinena. Patiesība.
Daudz par šo grāmatu priekšā stāstīt negribu, jo negribu jums nozagt iespēju to iepazīt pašiem, no pirmajiem pie viņa skrēja sieviete līdz pēdējiem neesmu viņam to stāstījusi, taču tagad to stāstu grāmatas vārdiem. Patiesību, šo grāmatu, šo gleznu ir grūti lasīt, nolasīt. Grūti lasīt, jo katru zilbi, katru vārdu, katru teikumu un lapaspusi gribas izlasīt no jauna atkal. Un atkal. Un. Šo grāmatu ir ļoti grūti lasīt, jo visu laiku nākas apstāties pie ārkārtīgi burvīgiem un patiesiem domu lidojumiem, kuri pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai, ieguvuši īstākos un pareizākos apveidus, lai tos iegrāmatotu savā atmiņā. Iemācītos no galvas kā skaitāmpantus. Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tā to vien prasa, lai to lasītu lēnām, lēnām, lēnām… izgaršojot katru mazāko niansi. Lasīt ātri – tas būtu negodīgi pret šī romāna varoņiem. Lasīt ātri un pazaudēt būtisko. Pazaudēt cilvēcisko – vēlmi aizpaijāt varoņu sāpes prom. Ģimenes idilliskā ikdiena sašūpojas brīdī, kad Annas mirstošā vecāmāte Elsa izstāsta, kādu stāstu, kuru abi ar Annas vectēvu Marti, turējuši noslēpumā visu mūžu. Tas ir mīlestības stāsts, kura galvenajā lomā ir Marti un kāda sieviete. Un šī sieviete nav Elsa. Kas ir šī sieviete? Kas tas bija par spēku, kas ļāva viņai nostāties starp Elsu un Marti? Kādu jūtu vētru spēj izraisīt nevainīga dēka, kurai bija iespēja neskaitāmi daudz reižu beigties, taču katru reizi šīs beigas bija kaut kā jauna sākums? Kā spēt piedot un konvertēt sāpes mūžīgā mīlestībā? Kā spēt izteikt to, ko noklusēt ir bijis vieglāk? (Mansards, 2014)
Svina garša manās mājās nonāca gadu pirms šī lasīšanas maratona. Uzdāvināju to vīram Ziemassvētkos (jā, es neesmu tipiskā sieva, kas vīram Ziemassvētkos dāvina apakšbikses, zeķes, dušas želeju vai sveci ar ķiploku aromātu (un par to vīram ir drusku žēl)), taču vienīgais, ko šī grāmata piedzīvoja, putekļu rotaļas uz savas muguriņas. Šī gada sākumā tā beidzot izbaudīja, kā ir būt īstai grāmatai – tikt šķirstītai, bužinātai, izsmaržotai un pats galvenais – lasītai. Grāmata, kurā atkal un atkal tiek uzplēstas un izķidātas sāpīgas tēmas. Romānā aprakstītais laiks ir 1939.-1941. gadam. Kad lielā daļā pasaules sēra smaka jau bija ikdiena, bet Latvijas iedzīvotājiem tas viss vēl ir priekšā – laiks, kad cilvēku likteņus samals smagās okupācijas dzirnavas. Grāmatā pieskaras visām tā laika kutelīgajām latviešu piedzīvotajām un pārdzīvotajām tēmām, taču, kas mani pārsteidz – bez bezgalīgās žēlošanās, kas ne retumis latviešiem piemitis. Ir ļoti grūti maksimāli aprakstīt sajūtas, kuras mani plosīja gan grāmatas lasīšanas laikā, gan ilgi pēc tam (gan tagad, atceroties to), taču viennozīmīgi šķita, ka esmu ierauta trillerī, no kura izkļūt var tikai divos veidos – ļaut, lai tevi samaļ vai izlūgties Dievu, lai tas ļautu pamosties. Labākais latviešu rakstnieka veikums, kuru man nācies lasīt 2019. gadā. (Dienas Grāmata, 2015)
2. Markuss Zusaks. Grāmatu zagle.
Kad bibliotēkā saņēmu Grāmatu zagli lasīšanai, mazliet pārsteidza grāmatas biezums (550lpp), jo pirms tam biju aizmirsusi palūkot, cik daudz lapaspuses prasījis šis stāsts. Un labi, ka tā – tik tikko grāmatu lasīšanā iemīlējusies, no tik liela apjoma būtu nobijusies. Grāmatas galvenā varone ir meitene vārdā Līžele, tomēr stāstītāja ir cita – Nāve. Tāpēc vēl jo simboliskāka šķiet Nāves un kādas meitenes (vēl nenosauktas vārdā) deja uz grāmatas vāka. Noteikti nepārsteigšu nevienu, kurš manā grāmatu topā ir aizlasījies līdz Grāmatu zaglei (visu cieņu) – romāna darbība noris Vācijā. Otrā pasaules kara laikā. Šīs grāmatas panākumu atslēga nenoliedzami ir tas, ka, lai arī tajā aprakstītais atkal un atkal savijas ar traģiskāko laiku cilvēces vēsturē, tajā ir arī daudz dažādu gaišu notikumu un piedzīvojumu, kas ļauj atvilkt elpu brīžos, kad šķiet – tumsas ir par daudz. Ja saucat sevi par grāmatu mīli – šai grāmatai ir jābūt jūsu izlasīto grāmatu sarakstā. (Zvaigzne ABC, 2013)
1. Rīta Jalonena. Skaidrums.
Ja par pārējo grāmatu vietu sadalījumu pēc šī ieraksta publicēšanas pati ar sevi pastrīdēšos, par pirmo vietu man šaubu nav – Rīta Jalonena, Skaidrums un Maimas Grīnbergas tulkojums – tā ir varena kombinācija, kurai šogad (manā skatījumā) līdzvērtīgu nav. Romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas skarbais dzīves stāsts, kurš vienlaicīgi ieved ne tikai ārkārtīgi dziļu domu strāvojumā, bet arī ļauj ielūkoties, un, pateicoties gan autorei, gan tulkotājai – dzīvajai valodai un spējai vārdus salikt to īstajās vietās, arī nedaudz iejusties tajā, kas notiek ar cilvēku, kuram tiek uzstādīta baismīga diagnoze, no kuras ik viens cilvēks baidās kā no bubuļa – šizofrēnija. Skaidrums ir ārkārtīgi emocionāli smaga, bet absolūti burvīga grāmata. Rakstniece kā mākslinieks ar otu uz audekla spēj uzburt dzīvas ainas, tulkotājai tās tikai paspilgtinot, daloties gan ar sāpēm, gan prieku. Izmisumu un trauksmi. Samierināšanos. Vārds skaidrums, kā saka pati rakstniece, sevī iemieso cerību doto spēku. Un šo spēku dod tieši rakstīšana. Raksti, kad tev ir grūti, raksti, kad tev ir skumji, raksti, kad esi laimīgs, raksti, kad emocijas gāžas pār tavu domu grāpjiem kā uz uguns atstāta un nepieskatīta zupa. Raksti uz piezīmju lapām, raksti brīvajās vietās grāmatu lapās, raksti uz norasojušām logu rūtīm. Raksti, jo tas atbrīvo. Raksti, jo tas dziedē. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Rakstot šī gada kopsavilkumu, ik pa laikam uzmetu aci uz savu grāmatu plauktu, kur priekšplānā novietota grāmatu kaudzīte, kura jau kādu laiku gaida satikšanos ar mani. Tāpat arī es. Tāpēc nobeigumā gribēju novēlēt grāmatām piepildītu Jauno 2020. gadu, jo nekas tik labi nedziedē (gan salauztu sirdi, gan no pārēšanās sāpošu vēderu) kā grāmatu lasīšana!
