Mēnesis: 2019. gada oktobris

  • “Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums tevi aizved pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriskā progresija – gals nemaz nav saredzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.”

    Vakar no rīta, vedot bērnu uz skolu (un tie ir teju apaļi piecdesmit kilometri “turpunatpakaļ” kopā ņemti (tik daudz manas matemātikas spējas man ļauj sarēķiņāt)), domāju, kā iesākt šo bloga ierakstu. Skaidrs, ka tā vienkārši ņemt aiz rokas un vest taisni iekšā svešos cilvēkos (un dažos draugos un radiniekos, kuri šo ierakstu lasīs tīras pieklājības vai nepāraujamu ģimenes saišu dēļ) nebūtu ne ētiski, ne pieklājīgi (un ne raksturīgi man). “Uzvilkšu jauno kleitu un ēdīšu kā vilks”, tā kādā no vēstulēm raksta grāmatas galvenā varone. Ar šādām sajūtām arī es pati ņēmu rokā šo grāmatu (uzvilku kleitu, kuru bērni vēl nebija paspējuši nosmērēt ar kartupeļu sacepumu, uzkrāsoju lūpas koši sarkanas, gluži kā brīdinājuma signālu, aplēju ar ūdeni tējas maisiņu, kas vientulīgi gulēja krūzes dibenā (vienvārdsakot – sataisījosuzgadsimtalasīšanu)), taču īstais lasīšanas brīdis tā arī nepienāca. Tā vietā pie manis ieradās slinkums (garā par mani mazliet vājākie cilvēki to sauc par rudens depresiju), pieprasīja likt galdā dažādus šokolādes un cepumveidīgos izstrādājumus, ēšanas pauzēs vārtīties dīvānā ar televizora pulti rokā, atkārtojot kaut ko līdzīgu krievu (tv kanālu) ruletei vai spēlēt galda tenisu kopā ar vīru. Taču visas attiecības reiz beidzas – gan tās, kas laimīgas mūžīgi mūžos līdz nāve šķirs, gan tās, kurām lemts beigties, pat pirmajam randiņam īsti nesākoties. Un beidzās arī šīs – uz saldu un sāļu našķu un dīvānā laiskošanos balstītās attiecības.

    “Humors ir labākais paņēmiens, kā padarīt nepanesamo panesamu.”

    Ja nu reiz jūsu dzīvē pienāk brīdis, kad visas manis ieteiktās (un Prusta “Zudušo laiku meklējot”) grāmatas ir izlasītas un nav ne mazākās jausmas, kuru grāmatu, kā nākamo ielaist savā dzīvē, iesaku izmēģināt feisbuka grāmatu diskusiju grupu – Izcilas grāmatas (jau kādas simtu trīs reizes esmu šo grupu pieminējusi un kā izrādās vēl nav gana). Tur arī pamanīju šo – apgāda Zvaigzne ABC izdoto grāmatu (kuru man vairāk gribas saukt par dārgumu) – Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība . Ir diezgan grūti nepamanīt grāmatu ar šādu nosaukumu. Pat tad, ja abas acis ir cieši aizvērtas. Otra lieta, ko noteikti nevar nepamanīt, ja tas uzrakstīts uz grāmatas – tulkotājas Silvijas Brices vārds. Ja pirms grāmatas nosaukuma izlasīšanas visupirms izlasāt šo vārdu un uzvārdu, skaidrs ir viens – bez ierunām grāmata jāliek padusē (un nav svarīgi, kur tobrīd atrodaties – grāmatnīcā vai bibliotēkā, vai pie drauga grāmatu skapja), jāiet mājās un jānododas gardai tās baudīšanai. Vismaz tā līdz šim esmu darījusi es, atstiepjot mājās Silvijas Brices tulkotās grāmatas (Jūras sāļums, Starp pelēkiem toņiem, Un kalni atbalsoja un daudzas, daudzas citas, kuru uzskaitījumam kā vienmēr iekš iekavām nepietiek vietas) no visām augstāk minētajām vietām. Tas, ko tulkotājai ir izdevies atdzīvināt šīs grāmatas tekstā, ir kaut kas neaprakstāms. Latviešu valodas tekstā ieaust tik daudz pavedienu mierīgajā angļu stilā un manierē – ja tas nav talants, tad es nezinu, kas ir. (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ja kāds sajūt dziļas simpātijas pret iepriekš nepazītu cilvēku vai parādību, tad raida pasaulē īpaša veida enerģiju, kura “nes augļus”.”

    Tie, kas šo grāmatu jau reiz ir lasījuši, taču tik un tā iemaldījušies šai manā grāmatu pārdomu mudžeklī, zinās, ka šīs grāmatas latviskais tulkojums pirmo reizi pie lasītājiem nonāca jau 2012. gadā, taču šogad, pateicoties tam, ka šis stāsts nu baudāms arī vizuāli (The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society), ne vairs tikai tekstuāli, Zvaigzne ABC šai grāmatai ļāvusi piedzimt otro reizi. Un līdz ar šo otro reizi, viens no grāmatas eksemplāriem iekritis arī manā klēpī (un sirdī). Grāmatas lapas no abām pusēm apņēmuši ne ierastie cietie, bet gan mīkstie vāki, savukārt pašu vāku rotā filmas galvenie varoņi – Džuljeta (ne tā no Šekspīra) un Dosijs (Lily James; Michiel Huisman). Grāmatas autores gan joprojām nemainīgas – rakstnieces Mērija Anna Šafere (Mary Ann Shaffer), kuras mūža sapnis bijis uzrakstīt grāmatu, kura kādam patiktu tik ļoti, ka viņš vēlētos to publicēt un Annija Barouza (Annie Barrows), kura, palīdzot pabeigt Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību, palīdzējusi arī īstenot savas mātes māsas sapni par grāmatu. Tagad mēs varam būt pateicīgi ne tikai par to, ka kādam šī grāmata patikusi tik ļoti, ka tā tikusi ne tikai publicēta, bet arī tulkota latviešu valodā.

    “Atbildību var dalīt tikai līdz zināmai robežai.”

    Londona. 1946. gads. Jauna rakstniece Džuljeta Aštone, kura slavu ieguvusi, slēpjoties zem Izija Bikerstafa vārda. Izijs kļūst par sava veida Otrā Pasaules kara literatūras ikonu Apvienotajā Karalistē. Izijs raksta viegli un smalka humora caurstrāvoti, zobgalīgi pasniedzot daudzus kara notikumus kā pretindi londoniešu kara saindētajās dzīvēs. Karam un nepieciešamībai zoboties par drūmajām dienām pienāk gals, tāpēc Džuljeta nolemj Iziju Bikerstafu aprakt sešas pēdas zem zemes un atrast jaunu, rakstīšanas vērtu materiālu, kas izrādās grūtāks uzdevums nekā sākumā varētu šķist. Taču kādu dienu Džuljeta savā pasta kastē saņem vēstuli no Gērnsijas, kas uz mūžīgiem laikiem izmainīs ne tikai Džuljetas kā rakstnieces likteni, bet liks arī atteikties no visas iepriekšējās dzīves, atdodot savu dzīvi (un sirdi) Gērsnijai un tās iedzīvotājiem.

    Sākas mēnešiem gara vēstuļu sarakste, kurā Džuljeta lēnām iepazīst Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības biedrus. Uzzina, kā un kāpēc radusies šī biedrība, kāpēc tās rašanās iemesli ir tik cieši saistīti ar Gērnsijas okupāciju. Uzzina, ko īsti biedrības biedriem nozīmē sāpīgās atmiņas par šo laiku. Uzzina, ko viņiem devusi atdošanās grāmatām. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt līdzcilvēks. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt grāmatas. Džuljeta vienu pēc otras saņem vēstules no Gērnsijas, kurās izklāstīti gan ticami, gan mazāk ticami stāsti par to, kas noticis okupācijas laikā, gan to, kā cilvēki cenšas pārdzīvot un aizmirst to, ko viņiem nodarījis karš. Džuljetai kļūst skaidrs, ka, lai uzrakstītu grāmatu par okupāciju Gērnsijā, nepietiek ar sēdēšanu bibliotēkā un statistikas ievākšanu par labības ražas datiem Gērnsijā. Džuljeta saprot, ka viņai ir jādodas turp. Jādodas turp un jāļauj nevis vēstulēm un kartotēkām izstāstīt Gērnsijas stāstu, bet jāļauj to izdarīt pašiem salas ļaudīm.

    “Karš, kā zināms, saved kopā visnesaderīgākos ļaudis.”

    Ar romāna tēliem lasītājs tiek iepazīstināts pamazām. Tikai ar laiku atklājas katras personas būtība. Stāsti ir emocionāli, aizkustinoši. Stāsti ir dzīvi. Tēli ir tik patiesi un sirsnīgi. Vēlējos, lai viņi ne tikai būtu īsti sava laika liecinieki, bet arī to, lai būtu pazinusi viņus pati. Ne brīdi nepameta sajūta, ka grāmatas varoņi ir patiesi eksistējuši. Īstāki par desu maizēm un tēju, kas lēnā garā pazuda, kamēr saruka arī lasāmo lappušu skaits. Taču ieraksts grāmatā, ka jebkura līdzība ar reālām personām ir pilnīgi nejauša, lika atkrist atpakaļ realitāte un saprast, ka vienīgais, kas šeit ir pavisam īsts, ir grāmatas eksemplārs un tas, ka tēja un desu maizes ir beigušās.

    “Sešus gadus biju runājusi par karu, izdzīvojusi karu un ilgojusies veltīt savu uzmanību kaut kam citam. Bet tas ir tāpat kā vēlēties, lai es būtu kāds cits cilvēks. Karš tagad ir daļa no mūsu dzīvesstāsta un nav no tā izsvītrojams.”

    Lai arī kādi nebūtu Gērnsijas ļaužu stāsti, gan tie ar humora pieskaņu, gan tie, kurus lasot jāķer pēc mutautiņa – visi stāsti kā viens nonāk pie Elizabetes Makennas – sievietes, kura palīdzējusi visiem Gērnsijas iedzīvotājiem, bet neviens nespēja palīdzēt viņai. Vienīgais, ko Elizabete pēc sevis ir atstājusi – meita, par kuras ģimeni kļuvusi tupeņmizu pīrāga biedrība. Džuljetai kļūst skaidrs, ka stāstu ir pārāk daudz, tie ir tik sīki sadrumstaloti kā drupaču kūka, un vienai grāmatai tas būs par daudz. Tāpēc jaunā rakstniece nolemj rakstīt par to, kur ved visu Gērnsijas ļaužu stāsti – Elizabeti.

    “Karš vēl arvien turpinās, vai nav tiesa?”

    Sākumā šķita, ka apjukšu bezgalīgajā vēstuļu okeānā un vārdu straumēs, kas plūst zem tā (romāns sastāv tikai un vienīgi no vēstulēm), taču, lēnām ielasoties tajā, sapratu, ka sarežģīta joprojām ir tikai matemātika un fizika. Sapratu, ka esmu iemīlējusies Gērnsijas ļaudīs. Gluži kā Džuljeta. Gribu viņus adoptēt. Un gribu viņu adoptēta būt. Un šie bezgalīgie dialogi vēstuļu formātā – vai maz kas skaistāks un romantiskāks ir izdomāts, ja runājam par rakstīto vārdu (pat ja lielākajā daļā vēstuļu līdz romantikai bija tik tālu, cik kāpurķēžu traktoram līdz vidusskolas balles karaļa titulam).

    Lasot, vairākkārt centos valdīt asaras, bet no tā nebija jēgas. Tās bira viena pēc otras. Lauzās ārā ne tikai no acīm, bet arī no dvēseles (tieši tāpat, kā tas notiek, kad griež sīpolu). Un ne vienmēr šīs asaras bija ar sāļu un skumju piegaršu. Brīžiem nobira arī pa kādai saldai un humora pilnai asarai. Angļu stilā (tikai nepadomājiet, ka man pār vaigiem krita eklēri). Romānā aprakstītais laiks nav bijis mierīgs nevienam Eiropas zemes pleķītim. Tomēr šis ir stāsts par zvērībām, kuras tika pastrādātas uz Gērnsijas salas zemes. Šis ir stāsts par drosmi, mīlestību, ciešanām un izciešanu. Šis ir stāsts par grāmatām. Stāsts par visu, ko nedrīkst aizmirst un nedrīkst piedot.

    Rētas izgaist, bet tas prasa mūžību…

    “Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.”

  • “Ja zinām, ka kabacis ir dārzenis, un zinām arī to, ka šis kabacis ir kēksa sastāvā, tad varam taču pieņemt, ka ēdam salātus, ne tā?”

    Šis noteikti būs viens no gardākajiem grāmatu bloga ierakstiem, kuru būsiet lasījuši, ne tikai šeit, manā rīta blāzmas domu dārzā, bet arī citviet – paralēlā un perpendikulārā grāmatu blogu izplatījumā, proti, šodien jūs pavisam, pavisam nedaudz iepazīstināšu ar Zanes Ozoliņas (starp grāmatas izdošanas brīdi un brīdi, kad top šis bloga ieraksts, Zane kļuva par sievu, tāpēc šodien sociālajos tīklos un pārējos Latvijas pilsoņu reģistros Zanes vārdu atradīsiet blakus Grēviņu uzvārdam) recepšu grāmatu Našķoties. Tā noteikti nebūs iedalāma pie parastajām recepšu grāmatām, kuras atrodamas teju katrā mājā (kā, piemēram, visas man mājās atrodamās recepšu grāmatas, kuras datētas ar gada skaitļiem, kuru aptvertajā laikā temperatūru krāsnī pārbaudīja ar pirkstu). Grāmatā atrodamas gan tādas receptes, kuru gala rezultāts varētu konkurēt ar restorānos pasniegto, gan tādas, kuras pagatavot ir ātrāk nekā uzsmērēt sviestmaizi ar desu un sieru. Pats galvenais (un to sola arī Zane) visas receptes ir rakstītas skaidrā latviešu valodā – vienkāršas un saprotamas. Izgāšanas pielīdzināma neiespējamībai.

    “Ja kāds ir saviļņojis manu sirdi kā noslēpumainā dāma Ainara Mielava sirdi tajā tālajā dziesmā, tad tā laikam ir rīsu biezputra ar šo (sildošo) ābolu ievārījumu.”

    Tik pat interesants, cik interesants ir Našķoties saturs, ir arī stāsts par to, kā īsti šī grāmata nonāca pie manis. Mēs (cilvēki) esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt mammu un tēti, svaigu gaisu, sauli un ēdienu. Taču, kopš foto un video dalīšanās servisā (instagramā) atrodams Zanes fantastiski gardais konts (kurā Zane dalās ne tikai ar receptēm, bet arī citiem savas dzīves mirkļiem, kuri ir tik pat gardi (un dažreiz pat gardāki), cik pašas receptes), un blogs (neliels mierinājums tiem, kuri vēl nav tikuši pie šīs burvīgās grāmatas, kaut gan noteikti jūsu ir ļoti maz). Un redzot to, kas pēdējo mēnešu laikā darās ne tikai tur (instagramā), bet arī grāmatnīcās, šķiet, esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt arī Zani. Kad vietu grāmatnīcu plauktos un skatlogos sāka aizņemt Našķoties, bija skaidrs, ka kādu dienu šī recepšu bībele nonāks arī uz manas virtuves darba virsmas, taču ar grāmatas iegādi nesteidzos, ļaujot visu pirms grāmatnīcās izplosīties tiem, kuri pēc tās izslāpuši visvairāk, sarunājot ar sevi, ka Našķoties mani gaidīs zem Ziemassvētku eglītes. Taču mani Ziemassvētki (bez eglītes gan) pienāca jau oktobra vidū. (Izdevējs: satura darbnīca TAPT, 2019)

    “Ja man būtu jāatbild uz mūžseno jautājumu, kuras trīs lietas es ņemtu līdzi, ceļojot uz neapdzīvotu salu, tās būtu trīs turku jeb auna zirņu bundžiņas.”

    Zane Grēviņa (Ozoliņa) ir ēdienu blogere un influencere (bet tik pat labi Zane varētu būt arī “skaistuma influencere”, jo starp visām ēdienu receptēm, pamanījās ieinfluencot man (un noteikti ne tikai man) skropstu tušu, bet arī “ēdiens” taču ir skaisti). Domāju, ka nepaiet ne diena, kurā kāds, iedvesmojoties no Našķoties Zanes nebūtu kaut ko sev (ģimenei, draugiem, darba kolēģiem) pagatavojis gardai maltītei vai kādam našķim. Sociālajos portālos Zanei sekoju tieši tik sen, lai neatcerētos, kas mani piesaistīja pirmais – ēdiens, humora izjūta vai dzīvesprieks (taču par to tagad prātot būtu tas pats, kā strīdēties par to, kas bija pirmais – vista vai ola). Tas, ka šī ēdiena gatavošanas māksla tiks iedrukāta grāmatā, bija tikai loģisks turpinājums tam, ko Zane jau bija iesākusi darīt savā blogā. Un ir neizsakāms prieks, ka šīs receptes beidzot var apskatīt ne tikai viedierīcēs, bet arī aptaustīt katru burtu grāmatā. Man kā grāmatmīlim tas sagādā īstu baudīju jau visupirms.

    “Ja varam iedomāties, ka latvietim blakus skābu kāpostu zupas bļodai atradīsies rupjmaizes rika, tad anglim – uz šķīvja kopā ar kartupeļu sacepumu tiks ar mērci apliets Jorkšīras pudiņš.”

    Oktobra pašā sākumā Zanes instagrama kontā parādījās konkurss, kurā nebija jāpieseko nevienam kontam vai jāietago desmitiem draugu un paziņu, lai palielinātu iespēju laimēt. Vienīgais, kas šī konkursa sakarā bija jāizdara – jāpieslēdz sava iztēle un humora izjūta, un to, protams, ir vieglāk izdarīt nekā tagot draugus un ģimenes locekļus, cerībā, ka netiksi izdzēsts no draugu vai mantojuma saraksta. Uzdevums bija – jebkuras filmas, grāmatas, šova vai dziesmas (un jebkura cita lietvārda) nosaukumu padarīt nedaudz ķirbīgāku. (Daži no maniem piedāvātajiem ķirbīgajiem variantiem bija: Meitene ar ķirbja tetovējumu; Ar mani atkal runā ķirbis; Precējies ir ķirbji). Vakarā, kad Zanes instagrama storijos, pieaicinot pilnīgi neatkarīgu ekspertu komandu (Zanes vīru Artūru (paldies Tev, Artūr)!) un beidzot tika izvēlēts uzvarētājs, intensīvi sekoju līdzi notikumu gaitai. Īsi pirms uzvarētāja paziņošanas, smejoties vīram pateicu, ka, uzvaras gadījumā, uztetovēšu ķirbi (lai joks par “meiteni ar ķirbja tetovējumu” vairs nebūtu tikai joks). Un, pareizi jau jūs noprotat – esmu tetovējuma dizaina (ķirbja) un laba tetovētāja meklējumos.

    “Ja pieņemam, ka speķa pīrādziņš ir biežākais viesis Ziemassvētkos un Jāņos, tad droši var teikt, ka pelmenis ir viņa ikdienišķais brālis.”

    Katrā jokā ir sava taisnība, kā, piemēram, tajā, ka sievietei ir pienākums barot savu vīrieti, jo tā stāv rakstīts 1949. gadā Ženēvā pieņemtajā konvencijā, proti – gūsteknim ir tiesības uz siltu ēdienu… tāpēc domāju, ka daudzās ģimenēs šī grāmata ienākusi kā pestītājs. Arī mūsu. Grāmatas 250 lappusēs un teju deviņdesmit receptēs, apkopotas gan piecu minūšu receptes, gan sāļo uzkodu, pīrāgu, maizīšu un maižu, saldo kūku, cepumu, našķoties zvaigžņu. Un pats svarīgākais – šajā grāmatā atrodamas receptes ēdienreizēm, kuras sagādā vislielākās galvassāpes un cīņas pašam ar sevi un mājiniekiem – brokastis un vakariņas. Tā kā mūsu ģimenē aug divi mazi cilvēki, kuriem garšīgāks par visu šķiet roltons vai kakao pa taisno no pakas (un nesakiet man, ka bērni prasa milzīgas izmaksas) – izdabāt viņu vēlmēm ir lielāks izaicinājums nekā pārkāpt likumu un dalīt ar nulli. Taču jau pirmais mēģinājums pagatavot kaut ko (siera kraukšķus ar ķirbju sēkliņām, ja būsim līdz mielēm precīzi) no Našķoties grāmatas pierādīja, ka, ja mūsu mājās virtuvē darbotos Zane (un to viņa tagad darīs caur savām receptēm), bērni ēstu pat ķirbju sēklas. Kāpēc pirmo reizi, gatavojot no šīm receptēm, izvēle krita par labu siera kraukšķiem, nevis, piemēram, tomātu biezzupai ar pesto un grauzdiņiem – tā bija viena no receptēm, kura (kā jau Zane bija solījusi) bija atzīmēta, jo tās viena no sastāvdaļām saistīta ar ķirbi (kā izrādās, ķirbju sēkliņas neražo rūpnīcās, mūžu dzīvo, mūžu āksties). Otra sastāvdaļa bija siers. Un tas arī viss (protams, arī sāls, bet tas ir tik pat pašsaprotami, kā elpot). Tieši tik viegli un ne gramu smagāk (grūtākais pašā gatavošanas procesā bija siera sarīvēšana un krāsns ieslēgšana, viss pārējais notika automātiski kā sajūga un gāzes spaidīšana)!

    “Medus kūkas receptes pasaulē ir tieši tik daudz, cik reižu Pamela Andersone ir palielinājusi krūtis – neskaitāmi daudz.”

    Skaidrs, ka aiz šīs grāmatas nestāv tikai viena pati Zane. Lai uzburtu tik satriecoši fantastisku recepšu grāmatu, kurā apkopot receptes, kuras vienmēr izdosies, nepieciešama spēcīga komanda, un Zane var būt lepna – viņai tāda komanda patiešām ir. Ar Susuru (četrkājaino Grēviņu ģimenes locekli) priekšgalā. Katrā grāmatas lapaspusē, katrā Našķoties receptē ir ielikta liela mīlestība. Tas ir jūtams. Neapšaubāmi. Manī neizsakāmu apbrīnu rada tas, kā Zane komunicē gan ar saviem sekotājiem sociālajos tīklos, gan tas, kā sastādīta šī grāmata. Man nevienā brīdī nav šķitis, ka šī grāmata būtu domāta kādam citam, izņemot mani. Ir sajūta, ka labs draugs, kurš virtuvē ir mazāks nejēga nekā es, dala ar mani kādu vienkāršu (ikdienas) recepti. Tieši tāpēc arī visā šajā bloga ierakstā, nevienu reizi nenosaucu Zani par grāmatas autori vai kulinārijas speciālisti (lai gan neesam personīgi pazīstamas (taču, kā lai tagad mūsu “attiecību statusu” traktē, ja Zanei ir mans telefona numurs un pakomāta adrese, uz kuru sūtīt ēdienu, kas baigi ātri nesabojājas, ja nu kas)) – mums, Našķoties Zanes sekotājiem un iedvesmas skartajiem, Zane ir Zane. Un punkts. Un cik labi, ka mums ir tāda Zane, kas domā par mūsu labsajūtu un mūsu vēderiem.

    “Tā lūk, draugi, šīs receptes ir tieši jums – visiem tiem, kuriem gribas vienkārši, saprotami un ļoti garšīgi.”

    P.S. Siera kraukšķi ar (dažādu sēklu maisījuma) sēkliņām – recepte ŠEIT!

    P.P.S. Ja vēlies redzēt, kā tapa Našķoties grāmata, spied ŠEIT!

  • “Bija lietas, par kurām es nespēju runāt – tikai uzrakstīt. Jo tad, kad es runāju, es domāju, bet tad, kad rakstīju, es jutu.”

    Bērnībā es daudz mēdzu sapņot. Acis pat neaizverot. Reizēm sapņi ar realitāti tik ļoti savijās savā starpā, ka bija neiespējami izprast, kura no tām ir īstā – tā, kurā man elpojot cilājas krūtis, tā, kurā, atsitot kājas mazo pirkstiņu pret dīvāna kāju, dikti sāp, tā, kurā es lielākoties esmu tā, kura es nevēlos būt. Es bieži vēlējos pārvākties uz savu sapņu pasauli. Ievākties trīsistabu dzīvoklī, kur uz sienām varētu līmēt savu mīļāko grupu plakātus, kur augi nenovīstu, ja uz mēnešiem tos aizmirstu. Kur man būtu lielāks brālis un mazāka māsa. Kur ziemas būtu siltas, bet rudeņi sausi. Tik pat bieži mēdzu atjēgties istabā, pedantiski izlīmēto tapešu ielenkumā. Istabā, kurā biju viena. Bez brāļiem un māsām. Istabā, kur tikai slapjās rudens lietuslāses, neritmiski sitoties vēju brāzmu nogurdinātajos logos, cienāja mani ar savu uzmanību. Istabā, kurā augi bija mazliet zaudējuši dzīvību. Un mazliet to zaudējusi biju arī es.

    “Dievs vēlas, lai mēs mācāmies parūpēties paši par sevi. Viņš nedod mums zivi un neuzklausa visas mūsu lūgšanas, taču viņš mūs dzird un vēro, kā mēs šeit lejā ar visu tiekam galā, ar slimībām, netaisnīgumu, nāvi un ciešanām. Dzīve ir dota tādēļ, lai mācītos zvejot.”

    Iztēlē ir kaut kas tāds, kas mums katram ir dots kā patvērums. Tā ir vesela pasaule, kura pieder vien tev pašam. Un tikai tu pats vari izlemt, kādiem iztēles augļiem tu ļausi pārkāpt pār tās slieksni. Kuras atmiņas iegrožot un kurām dot vaļu – ļaut izkāpt ārpus rāmjiem kā nepieradinātiem tēliem no gleznu audekliem. Scenārijs var mainīties ik pa minūtei, un nevienam no tā nesāpēs. Taču realitāte ir cita. Realitātē katrs solis ir piecreiz jāizsver (vai septiņreiz jānomēra). Realitātei nepatīk, ja ar to rotaļājas, tāpēc ir tik svarīgi saprast, kur ir tā robeža, kur tā iziet duelī aci pret aci ar iztēli. Skaidrs, ka katrs solis, kuru speram, nemitīgi maina mūsu likteni. Mūsu ceļu. Taču tas nenozīmē, ka kāds no šiem soļiem būtu pareizs vai nepareizs. Tas nav būtiski. Būtiski ir saprast, ka tas joprojām ir mūsu ceļš. Tā joprojām ir mūsu dzīve un liktenis. Un, ja tā būs lemts, tas vienmēr mūs aizvedīs tieši tur, kur iztēle un realitāte kādā jaukā dienā kļūs par māsām.

    “Un ja nu laika nav? Ja viss, ko piedzīvo, ir mūžīgs un ja nu paiet nevis laiks, bet garām piedzīvotajam paejam mēs paši?”

    Vientulības gals manu prātu bija pārņēmis jau sen – kopš es pamanīju daudzās atsauksmes par grāmatu, kas visas kā viena norādīja – šī grāmata bez domāšanas ir jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam. Šī ir viena no retajām reizēm, kad neiedziļinājos grāmatas stāstā, vienkārši ļaujoties pārsteigumam. Un jāsaka, ka nevienu brīdi ne pats autors, ne tulkotāja, kura pārnesusi šo mazliet skarbo un emocionālo vēstījumu (kuru brīžiem gribējās kā mazu, noklīdušu kaķēnu paņemt klēpī, lai apmīļotu) latviešu valodā, nelika man vilties. Benedikts Velss (kā stāv rakstīts Vikipēdijā (un, kā zināms, tam, kas rakstīts Vikipēdijā, neiebilst neviens augstāks spēks)) ir vācu/šveiciešu rakstnieks. Lai arī gados jauns, jau kļuvis par autoru veselām piecām grāmatām, taču viena no tām ir ļoti īpaša (un ne tikai tāpēc, ka tā pieejama arī latviešu lasītājam) – grāmatas autoram tās uzrakstīšana prasījusi septiņus gadus (tieši tik ilgi, cik ilgi esmu laulībā ar savu vīru, un ticiet man, tā ir mūžība ar astīti). Taču vēl īpašāku grāmatu padara fakts, ka Benedikts Velss tajā daļēji iekodējis arī savu dzīvesstāstu. Tā ir neizmērojami liela pievienotā vērtība. Velss gadiem ilgi dzīvojis internātā (gluži kā galvenais varonis), kas nenoliedzami atstājis iespaidu arī uz jaunā rakstnieka turpmāko dzīvi. Ja uz Vientulības galu skatās no šāda aspekta, kļūst skaidrs, ka Velsam šī grāmata ir bijusi vairāk nepieciešama pašam sev, nekā tās nodošana lasītāju iztirzāšanai. Uzzinot (mazdrusciņ) Velsa dzīvesstāstu, man gribas domāt, ka šī grāmata ir vairāk kā sevis izzināšana. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana – kas ir tas, kas ietekmē mūsu dzīvi – vai tiešām mūsu liktenis tiek iekodēts mūsos jau brīdī, kad iesakņojamies mātes klēpī, vai arī to veido tas, kādas izvēles nākas pieņemt dzīves laikā. Un cik daudz mēs spējam to ietekmēt. Un vai maz vispār mums tas būtu jādara. (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)

    “Tas, ka atrodos uz planētas, kas neaptveramā ātrumā šaujas cauri Visumam, man šķita tikpat šausminoši kā jaunā, satraucošā doma, ka nāve ir neizbēgama.”

    Romāna galvenā varoņa Žila dzīve apgriežas ar kājām gaisā kādā traģiskā janvāra rītā, kad autoavārijā bojā aiziet abi viņa vecāki, laupot uz visiem laikiem izbaudīt bērnības bezrūpību un liekot, vien nieka vienpadsmit gadu vecumu sasniegušajam bērnam, vienā mirklī kļūt pieaugušam. Vienas palikušās Moro atvases – Žils ar māsu Lizu un brāli Mārtiju nonāk internātā, kur tos sagaida nākamais trieciens – tie viens no otra tiek nošķirti. Abu vecāko bērnu Lizas un Mārtija aizsardzība ir norobežošanās vienam no otra, taču par šīs aizsardzības upuri kļūst Žils, kurš zaudējis ne vien vecākus, bet nu arī spiests noraudzīties, kā no viņa dzīves lēnām izgaist arī viņa vienīgie tuvinieki. Lai aizbēgtu no realitātes, Žils slēpjas gan aiz grāmatu vākiem, gan savā iztēlē, kurā ģenerē tēlus pats saviem stāstiem. Taču par gaismu tuneļa galā kļūst Alva – meitene, kura pavisam nejauši (taču, kā izrādās, pavisam jauši), kādu dienu apsēžas blakus Žilam skolas solā. Uzplaukst draudzība, kas šķiet neremdināma pat pēc daudziem gadiem.

    “Nekad man nav bijis drosmes viņu iegūt, tikai bailes viņu zaudēt.”

    Skaistākais, ko viens cilvēks var nodarīt otram cilvēkam, ir pieskarties dvēselei (šķietami neglābjami ievainotai) tā, lai šis pieskāriens ir mūžam neaizmirstams. Pat tad, kad viena vai otra cilvēka vairs nav uz šīs zemes. Un reiz šāds pieskāriens ļaus Žilam izjust apdullinošās vientulības attālināšanos, ļaujot mīlestībai aizpildīt katru no dvēseles izrauto robu. Tā ļaus iznirt no iekšējās pasaules okeāna, kura viļņos ierauts, tas nemitīgi cīnās pēc gaisa. Vientulības gals ir Žila atmiņu izklāsts – tas sākas no brīža, kad Žils kļūst par bāreni, un noslēdzās ar brīdi, kad pats spēja pieņemt dzīvi kā pašsaprotamu – gluži vienkārši tādu, kāda tā ir. Gan ar uzvarām, gan zaudējumiem. Spēcīgākās un izteiksmīgākās atmiņas ir tieši tās, kuras mums pašiem šķiet emocionāli klātesošas. Tieši tas, ka Žils ir ļāvies tam, lai pagātne ietekmē viņa nākotni, ir radījis milzīgo plaisu, starp kuru balansē ne tikai viņa tagadne, bet arī nākotne.

    “Mēs jau kopš dzimšanas atrodamies uz “Titānika” (…) Mūsu ziņā ir izlemt, vai mēs kliegdami brēkdami panikā skraidām apkārt vai arī esam kā mūziķi, kas drosmīgi un cieņpilni turpina spēlēt, neraugoties uz to, ka tas kuģis grimst.”

    Dzīve, kuru dzīvojam, nevar būt nepareizā (un arī pareizā – nē). Īpaši, ja visu spējam pieņemt tādu, kāds tas ir, aizmirstot, ka viss nerodas tikai no nejaušībām, bet arī no visīstākajām jaušībām, kuras kā milzu gaisa pilis būvējam mēs paši. Tikai dzīvojot tagadnei, neļaujot pagātnei elpot pakausī vai nebāžot degunu nākotnes darīšanās, mēs varam būt patiesi laimīgi. Nebūtu godīgi, ja teiktu, ka šī grāmata priekš manis ir īsts meistardarbs. Un nemaz arī nevajag. Tā bija baudāma. Tā bija dziļi aizskaroša. Bet līdz pašai pilnībai nedaudz pietrūka… varbūt tieši šitik.

    P.S. Neejiet gulēt apvainojušies un dusmīgi. Neizejiet no mājas (kaut vai tikai tepat lejā – uz veikalu) nepasakot, ka mīlat. Mēs nekad nevaram būt droši, kad dzīves taksometrs aizcirtīs savas durvis, lai naksnīgo laternu gaismā pagrieztos ap stūri un pazustu no mūsu redzeslauka. Uz mūžiem.

    “- Varbūt tev vienreiz savā dzīvē derētu pie kaut kā pieturēties līdz galam, nevis vienmēr atkal doties tālāk. (…) – Bet nav jau jēgas tā dzīvot. Viss aizrit tik ātri, un neko no tā nav iespējams paturēt. Ir iespējams vienīgi būt.”

  • “Vasaras kļūst par rudeņiem, mājas tiek nojauktas un cilvēki kļūst par bildēm uz kapakmeņiem. Tik daudz kas nedrīkstētu beigties – ne svētdienas, lai nevarētu pienākt pirmdienas, ne aizsprosti, lai neviens nevarētu aizkavēt upes.”

    Šī gada 1. janvārī uzstādīju sev mērķi – izlasīt piecdesmit grāmatas (visās iespējamajās nokrāsās) šī gada laikā. Man mazliet pašai paspruka smiekliņš, jo, kā zināms, visas apņemšanās, kuras tiek apņemtas 1. janvārī, parasti apraujas kaut kur 2. janvāra pēcpusdienā (īpaši apzinoties, ka iepriekš esmu bijis cilvēks, kurš grāmatas lasījis tieši tik daudz, cik grāmatu virsrakstus). Taču šī apņemšanās laikam tika apņemta tik ļoti stipri, ka no manām važām tā vienkārši tehniski nespēja izrauties. Pēc trīs mēnešiem izlasīju savu 2019. gada piecdesmito grāmatu un sapratu, ka esmu bezcerīgi iemīlējusies ne tikai grāmatu smaržā, bet arī katra latviešu alfabētā atrodamā burta formā un liekumā. Šodien ir jau nedaudz oktobris, un sārtās koku lapas tēlo mazas sniegpārsliņas, griezdamās dejā, Čaikovska mūzikas skaņu virpulī, un simtā izlasītā grāmata mazliet kautrīgi dus man klēpī, gribēdama par mazu oktobra sniegpārsliņu pārvērsties, ar kļavu un bērzu lapām rokās sadoties un virpuļot klavieru taustiņu izraisīto skaņu melanholijā, kamēr Čaikovskim izbeigtos nošu.

    “Pasaule ir tikai ļoti īsa laipa un nedrīkst baidīties no dzelmes, kas plešas zem tās.”

    Kad pirmo reizi pamanīju Kā zaldāts labo gramofonu, izlasot tās nelielo aprakstu, tas man uzreiz sasaucās ar kādu citu Jāņa Rozes apgāda izdotu grāmatu, proti, igauņu rakstnieka Pašas Matsinova Gogoļa disko, kura viens eksemplārs rodams ne tikai manā grāmatu plauktā, bet arī jau izlasīto grāmatu sarakstā. Šis groteskais stāsts par Gogoļa augšāmcelšanos, kurš apaudzē sevi ar citiem tik pat neparastiem un pārspīlētiem notikumiem, mani tomēr ne līdz galam uzrunāja, tāpēc ar lielām bažām skatījos arī uz Kā zaldāts labo gramofonu. Taču zināt, kas šo grāmatu izglāba? Tās vāciņš! Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu glābēji. Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori. Ja nebūtu šī vāciņa, kurš man iztālēm atgādinātu vecvecāku viesistabas eiroremonta galaproduktu, liekot man kļūt (mazliet vairāk nekā gribētos) sentimentālai un grābt to kamolu, kas rīklē, pašu pie rīkles, lai nedomā kāpt augstāk, radīt asaru un puņķu lavīnas, ļoti iespējams būtu palaidusi garām izdevību Kā zaldāts labo gramofonu piepulcināt savai nelielajai grāmatu ģimenei. Skaidrs, ka zaudētājs būtu tikai viens. Un tā noteikti nebūtu grāmata.

    “Kamēr mēs viens otru nepazaudējam, mēs nevaram viens otru aizmirst.”

    Saša Stanišiča vārds manā vārdu krājumā ienāk pirmo reizi. Lai arī jaunā rakstnieka debijas romāns (Kā zaldāts labo gramofonu) tiek izdots jau 2006. gadā, līdz manām dzirdīgajām ausīm šis vārds un uzvārds nonāk tikai dienā, kad Jāņa Rozes apgāds šo grāmatu ieliek grāmatnīcu plauktos jau ar tulkojumu mūsu brīnišķīgajā latviešu valodā. Saša Stanišičs dzimis Višegradā (vietā, kurā arī lielākoties notiek šī romāna darbība), taču kopš četrpadsmit gadu vecuma dzīvo Vācijā (kur notiek pārējā romāna darbība, kad tā nenotiek “lielākoties”). Kā zaldāts labo gramofonu nav vienīgais rakstnieka romāns. Pēc tā debijas tam piepulcējās vēl divi. Un tam pa virsu (kā mazliet sacukurojies zemeņu ievārījums) arī stāstu krājums. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Autors raksta sīki un smalki. Niansēti. It kā mēģinādams sev izskaitīt matus uz galvas. Pa vienam vien. Pa vienam. Taču lielo plusa zīmi grāmatai piešķir trāpīgais un sulīgais tulkojums. To atceroties, man mutē saskrien siekalas. Kā domājot par āboliem, kuri pēc pirmajām rudens salnām, knapi koku zaros turoties, gaida, kad tajos iecirtīsies siltie cilvēka zobi, šķaidot sulu uz visām debespusēm. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Un jāsaka godīgi, lasot Kā zaldāts labo gramofonu, es raudāju šo abu iemeslu dēļ. (No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es apņemos rūpīgi izpētīt, ko nozīmē izteicieni provokācija, smadzeņu skalošana ģimenē un politiskās ideoloģijas nomaiņa, respektīvi, apvērsums. Ko nozīmē ironija, tas man jau ir skaidrs. Ironija ir jautājums, uz kuru saņem nevis atbildi, bet nepatikšanas.”

    Aleksandars ir zēns, kurš uzaug Višegradā. Aleksandars ir zēns, kurš zīmē nepabeigtus zīmējumus: grāmatas bez putekļiem, Gagarinu bez Ārmstronga, Johana Sebastiana Baha parūku bez Johana Sebastiana Baha, sieru bez caurumiem. Aleksandars ir zēns, kurš sava stāstnieka spējas mantojis no sava vecpapa. Ne tāpēc, ka viņa tēvs nevēlētos dalīties ar dēlu šajā brīnišķajā talantā, bet tāpēc, ka dažkārt vienā paaudzē tas izpaliek. Tāpēc vienīgais, ko vecpaps Aleksandaram atstāj mantojumā pēc savas pēkšņās nāves, ir nevis Nescafé kafijas bundža pilna ar sarūsējušām naglām un skrūvēm, kuras reiz jau pildījušas savu funkciju, bet talantu stāstīt stāstus un padarīt tos dzīvākus nekā pati dzīve ir. Aleksandaram vecpapa nāve ir smags pārbaudījums, taču to izturēt palīdz tieši stāsti un atmiņas. Tie palīdz Aleksandara apziņā vecpapa ķermenī iedvest dzīvību atkal un atkal no jauna. Reizēm stāsti top tik dzīvi, ka vairs nevar atšķirt, kas notiek pa īstam, bet kas ir tikai iztēles auglis. Par šādu mīklu top arī meitene ar vārdu, kura nozīme ir miera dibinātāja. Reiz šī meitene, kas notikusi pa īstam vai bijusi tikai iztēles auglis, kļūst par Aleksandara nemiera cēlāju. Meitene, kuras sejas panti uz papīra lapas tik pat nepabeigti, cik nepabeigti ir pārējie nepabeigtie Aleksandara zīmējumi. Asija. Bailes, ja par tām nerunā, kļūst lielākas. Tāpēc Aleksandars runā daudz. Runā, kamēr izrunā muti sausu un vēl krietnu laiku pēc tam. Taču kādu dienu šiem stāstiem nākas piegriezt skābekli. Kādu dienu par Aleksandara patvērumu kļūst vecmammas daudzdzīvokļu nama pagrabs. Kādu dienu sākas karš, kuru neviens nesauc par karu. Tā ir draņķība, kuru visi sauc par tūlītjaubūscauri. Taču cauri nekas nav un kādu citu dienu, kad tā draņķība vairs nav izturama, Aleksandars ar ģimeni attopas Vācijā. Attopas Vācijā brīdī, kad Aleksandars ir vienu metru un piecdesmit trīs centimetrus garš. Un nākamajā reizē, kad Aleksandaram būs lemts ieraudzīt mīļās Drinas upes sievišķīgos apveidus vai vecmāmiņas dzīvoklī sajust silta piena smaržu, būs tad, kad Aleksandars būs vienu metru un astoņdesmit centimetrus garš. Tieši desmit gadus vēlāk. Aleksandars atgriezīsies, lai pabeigtu visus nepabeigtos zīmējumus. Lai atrastu meiteni ar miera dibinātājas vārdu.

    “Kad man jautā, no kurienes es esmu, saku, ka tas ir grūts jautājums, jo esmu no valsts, kuras tur, kur es dzīvoju, vairs nav.”

    Dažreiz ir lietas, kuras nākas aizmirst (pat piespiedu kārtā), taču pienāk laiks, kad tās atkal jāatceras (pat piespiedu kārtā). Jāsauc atpakaļ mājās = kā no ganībām lopi. Tad labākais veids, kā to darīt, ir caur humora prizmu un paralelogramu (skolotāja vienmēr brīdināja, ka matemātika dzīvē noderēs – rēķināt nerēķinu, bet termini man noder lieti). Kā zaldāts labo gramofonu ir patiesi izjustu atmiņu stāsts par bērnību. Par salauztajiem sapņiem. Par atkal atgriešanos. Nerūpīgākam lasītājam varētu būt grūti atšķetināt stāstus, kas viens otru pārklāj kā kacenu pārklāj kāpostu lapas. Arī man vairākkārt nācās aizvērt un atkal atvērt grāmatas vākus. Citu iemeslu dēļ. Nācās mazliet iepauzēt (jo lielāks mākslinieks, jo lielāka grāmatas aizvēršanas un atkal atvēršanas pauze), lai pārliecinātos – tiešām esmu samīlējusies šajā grāmatā, vai arī tās šokolādes konfektes, kas pazuda manā mutē un starp rindkopām, dod uz centrālo nervu sistēmu. Tā spieda mani sevi izlasīt ārā lēni. Lēni kā, taustoties pa tumsu, virzīties uz priekšu, izbaudot katru tumsas pieskārienu manai miesai kā mīļotā. Brīžiem gribēju sajusties tā, kā parasti sajūtas, kad lasa jāņogas – lai tas nekad nebeigtos. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet šī grāmata noteikti ir manu mīļāko grāmatu topā augšgalā. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet tagad mani labākie joki šļūks ar zaldāta, kurš labo gramofonu, zābakiem.

    P.S. Cik labi, ka grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori.

    “Viss drīkst būt sapnis, ja publika beigās tā nolemj.”